Pianiste Agnese Egliņa ir cilvēks, kurš spridzina. Ne tiešā nozīmē, bet mūzikā, vārdos un ar savu būtību. Viņas klavierspēle ir tā, kas neļauj palikt vienaldzīgiem, un tikšanās ar šo sievieti ir kā uzmundrinājums ilgam laikam. Agnesē ir tik daudz enerģijas, ka ar Latviju jau sen ir par maz — viņa koncertē un māca mūziku arī citās valstīs. Ar pianisti tikāmies, kad viņa vadīja meistarklasi Pļaviņu Mūzikas skolā.
Spēt uzdrīkstēties
Agnese ir liepājniece, dzimusi mūziķu ģimenē un klavierspēli sākusi apgūt no piecu gadu vecuma. Pirmos gadus viņa mācījās mūzikas skolā Liepājā, bet tad devās uz Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolu Rīgā. Tad studijas Latvijas konservatorijā un Šveicē, kur iegūts otrs maģistra grāds. Šobrīd Agnese Egliņa ir viena no pazīstamākajām Latvijas jaunajām pianistēm. 2011. gadā saņēma Latvijas valsts augstāko apbalvojumu mūzikā — Lielo Mūzikas balvu par izcilu darbu ansamblī.
— Sākums arī man bija līdzīgi kā citiem bērniem, kad vairāk vecāki mudināja spēlēt. Daudz kas mainījās, kad aizgāju uz Rīgu. Tāpēc arī tagad visiem saku — ja pamaniet savos bērnos vai audzēkņos talantu, nebaidieties viņus virzīt tālāk, kur viņiem var dot vairāk, lai nepaliek tikai savā mazajā vidē. Domāju, ka manai mammai un man tas savulaik bija liels izaicinājums, bet viņa uzdrīkstējās mani palaist uz galvaspilsētu. Tas īstais klikšķis, kad patiesi iemīlējos mūzikā, nāca konservatorijā. Jau bija uzvaras dažādos konkursos, un arī kolēģi mudināja neapstāties, — stāsta mūziķe.
Agneses koncertu grafiks ir noslogots, jo tie ir gan Latvijā, gan ārvalstīs. Viņa spēlē dažādos ansambļos. Pieredze bijusi saspēlē ar tubu, kontrabasu, flautu un daudziem citiem mūzikas instrumentiem. Katrs ir ar savu “seju”, tāpēc interesants. To jau var redzēt kameransambļos, kuri ar Agneses piedalīšanos veiksmīgi darbojas vairākus gadus — “Art-i-Shock” un “DEK’o!”.
Patīk eksperimentēt
Klavieres gan ir tāds instruments, kuru mūziķis līdzi nepaņems — kāds zālē ir, ar tādu jāspēlē. Agnese piekrīt, ka tā patiesi ir. Dažkārt zālē var būt vislabākās klavieres vai tādas, kurām kāds taustiņš neskan. Tomēr esmu pārliecināta, ka Agnese šādās situācijās spēj tik veiksmīgi tikt galā, ka klausītājs neko pat nemana. Tāpat kā daudziem citiem jaunajiem mūziķiem, arī viņai patīk eksperimentēt un ar klavieru taustiņiem vien jau sen ir par maz. To viņa uzskatāmi rādīja arī Pļaviņās, atklājot, kādas vēl skaņas var izvilināt no šī mūzikas instrumenta.
— Šobrīd esmu brīvmāksliniece! — par sevi saka Agnese. Viņai ir nepilnas slodzes darbs Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, bet koncertu slodze ir tik liela, ka grūti to sasaistīt ar pastāvīgu darbu. Turklāt vairākus mēnešus gadā viņa dodas strādāt uz mūzikas skolām un koncertēt Āfrikas valstīs. Tās ir Zambija, Zimbabve un Dienvidāfrika. Klasiskās mūzikas koncertos viņa spēlē kopā ar ārzemju kolēģiem, cenšoties tajos iesaistīt arī vietējos mūziķus.
— Tā ir kolosāla pieredze, jo ir cita publika un zāle. Satiec citus mūziķus, ar kuriem veidojas jauni ansambļi un projekti. Kamermūziķim ir svarīgi ātri iejusties jaunā vidē, un man tas nesagādā problēmas. Nesen spēlēju kopā ar vienu amerikānieti un vācieti, un tas bija interesanti. Man patīk piesaistīt dažādus mūzikas instrumentus. Bieži pirms koncerta ir iespēja tikai dažas reizes izmēģināt, un jau jāuzstājas. Tāpēc šī saspēle ir ļoti svarīga. Jā, vairāk esmu kamermūziķe, bet gatavoju arī soloprogrammas, — stāsta Agnese.
Zināšanas novērtē
Stāstot par darba pieredzi Āfrikā, Agnese iedvesmoja skolēnus un skolotājus.
— Savulaik piedāvāja iespēju pastrādāt Āfrikā, ko arī izmantoju. Dienvidāfrika ir bagāta valsts, un tajā ir savas tradīcijas ar mūzikas skolām, koncertzālēm, operu un labiem mūziķiem, bet Zambijā un Zimbabvē šis darbs attīstās pakāpeniski. Tomēr triju gadu laikā izaugsme ir ļoti manāma, jo koncertzāles kļūst aizvien pilnākas un cilvēki vairāk zina par mums un grib mācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Tur man patīk tas, ka mūsu darbu un zināšanas ļoti novērtē, — atzīst pianiste.
Āfrikā ģimenes ir ļoti lielas, un, kad notiek koncerti, atnāk visi, sajūsmināti atbalstot savējos, kaut arī bērns uz skatuves bijis nepilnas divas minūtes. Tas ir tāds notikums! Bērns laimīgs un visi pārējie arī.
— Viens puisis man visu laiku prasīja, ka grib spēlēt flautu. Kad to aizvedu, viņš tikai to vien darīja, kā vingrinājās, un bieži prasīja man arī klavierstundas. Šogad viņš ir saņēmis stipendiju un studē Ķīnā. Kad dzirdi šādus stāstus, tas ir liels gandarījums. Jā, Āfrikas valstīs joprojām ir stipras tradīcijas, un mūziku mācās galvenokārt zēni. Sievietēm un meitenēm domātas rūpes par mājas darbiem. Viņas varbūt kaut ko padzied, bet pa šiem gadiem mani audzēkņi bijuši tikai zēni, — stāsta Agnese.
Vai Agnese pati arī labprāt iejūtas klausītājas lomā? Jā, viņai patīk opera, simfoniskā mūzika. Tā ir gan atslodze, gan iedvesma savam darbam. ◆
