Skolēnu sekmes vienmēr ir atšķīrušās. To nosaka pašu uzņēmība, vecāku pievērstā uzmanība savu atvašu skolas gaitām un skolotāju prasme iemācīt apgūstamo vielu.
Skolēnu sekmes vienmēr ir atšķīrušās. To nosaka pašu uzņēmība, vecāku pievērstā uzmanība savu atvašu skolas gaitām un skolotāju prasme iemācīt apgūstamo vielu. Liela nozīme ir arī izglītības sistēmai kopumā, kura pēdējos gados ir strauji mainījusies. Izglītības programmas ir diezgan sarežģītas un saspringtas. Ne visi bērni tiek tām līdzi. Ne tāpēc, ka dumjāki, bet katrs mācību vielu uztver atšķirīgi.
Skolēnu motivāciju mācīties, manuprāt, kavē bezatzīmju sistēma jaunākajās klasēs. Par sekmēm nav īstas pārliecības ne vecākiem, ne bērniem. Kad saulītes un puķītes nomaina neapmierinošas atzīmes, ir liels pārsteigums.
Šobrīd pamatskolu un vidusskolu beidzēji jau sākuši kārtot pirmās ieskaites un eksāmenus. Satraukuma pilns laiks jauniešiem un viņu vecākiem, jo no pārbaudes darbu rezultātiem atkarīgs, vai izdosies turpināt mācības iecerētajā izglītības iestādē.
Šogad arī pamatskolu beidzēji, kuri būs nesekmīgi vairāk nekā trijos priekšmetos (ar atzīmi, zemāku par četrām ballēm), izlaidumā apliecību par iegūto izglītību nesaņems, bet tikai liecību, ar kuru nevarēs iestāties citā mācību iestādē, lai turpinātu izglītību. Viņus neuzņems arī arodvidusskolās.
Pērn valstī 1112 skolēnu pēc 9. klases mācības neturpināja. Tas ir daudz, bet šogad šis skaits noteikti būs krietni lielāks. Domājot par izglītības kvalitāti, lai neturpinātos bezgalīga nesekmīgā skolēna “vilkšana” no vienas klases uz otru, tas ir radikāls lēmums. Tikai aktuāls kļūst jautājums — ko darīt tālāk? Maz ticams, ka vismaz daļa šo jauniešu paši vai vecāku mudināti pēc gada vai vēlāk mēģinās labot nesekmīgās atzīmes. Daudzi piepulcēsies tiem jauniešiem, kuri nevar turpināt mācības vecāku nabadzīgās rocības dēļ. Darbu šie jaunieši atrast nevar, jo nav specialitātes vai arī fiziski tas ir par grūtu. Nav jau arī daudz iespēju, kur strādāt.
Pamatskola ir laiks, kad bērns pats maz apzinās izglītības nozīmi. Nesekmīgāks skolēns par to aizdomājas, kad nevar iestāties tajā mācību iestādē, kurā vēlas vai kurp mācīties devušies draugi. Tāpēc šai Izglītības likuma normai vajadzēja noteikt pārejas periodu, nevis izvirzīt stingrās prasības tikai pēdējā mācību gadā. Tad būtu vairāk laika sasparoties.
