Līdzcilvēku atbalsta nekad nevar būt par daudz. Par to pārliecinājusies arī biedrība “Palīdzēsim viens otram”. Savas darbības laikā tā guvusi daudz atbalstītāju, palīgu un ziedotāju, bez kuriem nebūtu iespējama biedrības darbība. Šajā komandas darbā iesaistījusies arī lielvārdiete Silvija Kripēna, kura ir organizācijas Aizkraukles un Lielvārdes koordinatore. Atsaukšanās uz vienu palīgā lūgumu izvērtusies par aktīvu darbošanos šajā jomā. Par to saruna ar Silviju.
Dažādi lūgumi
— Kā veidojās sadarbība ar biedrību?
— Sākumā vietnē “Facebook” tikai sekoju līdzi lapai “Palīdzēsim viens otram!” un aktīvistu pulkam, līdz ieraudzīju vienu palīdzības lūgumu un sapratu, ka varu to atbalstīt, un man ir, ko dot. Atsaucos, aizrakstīju koordinatoram, un vienojāmies, kā tas notiks, un devos palīgā. Arvien vairāk sāku sekot biedrības lapai un tās attīstībai. Tad 2017. gada augustā kāds cilvēks no Aizkraukles piedāvāja ziedot biedrībai dažādas lietas, un palūdza tās nogādāt uz noliktavu Rīgā. Tas nesagādāja problēmas, jo toreiz arī pati vēl dzīvoju Rīgā. Sapratu, ka noliktavā darba ir daudz, bet maz cilvēku, un piedāvājos palīdzēt kaut ko sakārtot un sašķirot lietas. Tā arī sākās mana iesaistīšanās biedrības darbā. Satiku biedrības foršo veidotāju, dibinātāju un vadītāju Ediju Piparu, kuram tad arī piedāvāju savu palīdzību ar domu piedalīties un iesaistīties tajā visā. Sākumā darbojos noliktavā un tad sāku domāt, ka varu vēl ko vairāk. Tolaik ne manai dzimtajai Lielvārdei, ne arī manai bērnības pilsētai Aizkrauklei nebija savu koordinatoru, bet pirmais palīgā sauciens man kā koordinatorei bija Aizkrauklē.
— Interese par palīdzību citiem ar laiku nezuda?
— Ar to nodarbojos jau gandrīz trīs gadus, kas šķiet mazs, tomēr pietiekami ilgs laiks. Tā kā pašas dzīve un situācijas nereti metušas kūleņus, dažkārt bijusi sajūta, ka vajag pauzi. Tomēr, tad atskan kārtējais palīgā sauciens, saproti, ka nevar to visu nolikt malā un ir jāiesaistās. Atkal sasparojies, ej un dari tālāk.
— Kādu palīdzību cilvēki lūdz?
— Lūgumi mēdz būt ļoti dažādi — drēbes, lietas jaundzimušajiem, mēbeles, materiāli remontam, atbalsts medicīnas pakalpojumiem un juridiskajos jautājumos. Šobrīd, mainoties situācijai valstī, mainās arī palīdzības lūgumi. Šobrīd katrā ziņā tā ir pārtika, pārtika un pārtika. Ņemot vērā šī brīža situāciju, lielāku lietu sagādi esam nedaudz nolikuši malā, bet tas nenozīmē, ka to nedarām. Darām, bet ievērojot visus drošības pasākumus un izvērtējot prioritātes. Biedrībai nav sava transporta, tāpēc nevaram paši aizbraukt pakaļ ziedojumiem vai kādam ko aizvest. Līdz ar to aicinām ziedotājus nogādāt visu ģimenēm pašiem vai arī lūdzam kādam palīdzēt. Protams, atkal ir izņēmumi un situācijas.
— Palīdzības organizāciju Latvijā nav maz, bet lūgumu palīdzēt tomēr netrūkst.
— Tā patiesi ir, iespējams, tāpēc, ka organizāciju mērogi un iespējas ir dažādas. Turklāt palīdzība vajadzīga daudzviet. Arī to, kuri grib palīdzēt un kaut ko ziedot, netrūkst. Dažkārt pat šādus centienus esam bremzējuši, īpaši drēbju piegādi. Vienmēr gan ir pozīcijas, kā trūkst, tāpēc viss jāsabalansē.
Reizēm viļas savos spēkos
— Mūsu sabiedrība ir dažāda, arī attieksme pret labdarību. Esat kritizēti, pelti vai vairāk slavēti?
— “Palīdzēsim viens otram” ir sabiedriskā labuma organizācija, kurā visi darbojas bez atlīdzības. Ja paskatās biedrības “Facebook” lapā, tad vairāk ir atbalstošu un pozitīvi tendētu komentāru, bet ir arī negatīvie. Iespējams, cilvēki, kuri tos izsaka, kaut ko līdz galam nav izpratuši, un kritika varbūt ir no tiem, kuriem atsakām. Savā darbā konsultējamies un sadarbojamies ar paš-
valdību sociālajiem dienestiem un bāriņtiesām, lai labāk izprastu katru situāciju un lai neiznāk tā, ka kaut kādā veidā pieviļam savus ziedotājus. Cilvēki ir dažādi, un ir arī tādi, kuri atbalstu mēģina izmantot savtīgi. Tāpēc katrs palīgā sauciens tiek pārbaudīts, pirms steidzamies palīdzēt.
— Vai iznāk arī vilties?
— Bieži nē, bet pa reizei gadās. Biedrībā esam daudz koordinatoru, un ir gadījumi, ka cilvēks uzrakstījis vēstuli gandrīz visiem un vēl kādai citai organizācijai. Tad saproti, ka tiec izmantots. Tomēr šādu gadījumu nav daudz, “norijam” un darbojamies tālāk. Man personīgi vilšanās dažkārt ir savos spēkos, ka reizēm nevaru palīdzēt maksimāli ātri un no manis neatkarīgu apstākļu dēļ.
— Valsts un pašvaldību iestādes ir ieinteresētas sadarboties?
— Ļoti. Vismaz man ir tikai pozitīva pieredze. Pašvaldību rocība ir dažāda, bet atsaucība ir. Piemēram, Aizkraukles novada dome biedrībai ir piešķīrusi telpu noliktavas vajadzībām. Telpa gan ir neliela, un nevaram tur izvietot lielgabarīta ziedojumus, bet tāpat priecājamies, ka mūs atbalsta un varam strādāt.
Jāsaka “stop!”
— Cik daudz laika iznāk darboties biedrībā? Vai tā pietiek arī sev?
— Sev laiks jāvelta vienmēr, jo enerģijas resursi kaut kā jāatjauno. Man ir ļoti saprotoša ģimene, kas mani atbalsta, tāpēc ir vieglāk. Dažkārt darba ir mazāk, citreiz vairāk. Trakākais laiks ir augustā pirms mācību gada sākuma, kad īstenojam projektu “Skolas soma”. Palīdzam ne tikai pirmklasniekiem, bet iespēju robežās visiem skolēniem. Otrs lielākais projekts ir “Ziemassvētku brīnums”, kad rūķiem ir ļoti daudz darba. Tad gan kādā brīdī attopies, ka visu laiku kaut kas gādāts un menedžēts rūķu projektam, bet pašai vēl nav dāvanu saviem mīļajiem. Tad jāteic “stop!”, jāsteidzas pēc dāvanām, bet projekts jau no tā neapstājas.
— Kāda pašai ir saistība ar Aizkraukli?
— Tur dzīvo manas mammas māsa un mana māsīca ar ģimeni. Tā ka bērnībā esmu Aizkrauklē pavadījusi vasaras un brīvdienas, kā arī tagad nereti dodos ciemos. Tā puse noteikti nav sveša. Pati esmu dzimusi un augusi Lielvārdē, ilgu laiku dzīvoju Rīgā, kur strādāju vēl joprojām. Tagad gan dzīvot atkal esmu atgriezusies Lielvārdē.
— Kāpēc?
— Lielvārde ir manās asinīs, arī dzīvošana pie Daugavas. Ir dzīvots Ogrē, Rīgā, bet pienācis laiks atgriezties. Smejos, ka vecums un saknes sauc atpakaļ.
Sapnis
piepildījies
— Darbs Nacionālajos bruņotajos spēkos bija apzināta izvēle?
— Beidzot 9. klasi, man bija sapnis mācīties Policijas akadēmijā. To gan varēja darīt tikai pēc vidusskolas, bet galvā bija vējš un jaunības trakums, domas tikai par Rīgu! Mācījos citu jomu, bet tā doma zemapziņā kaut kur palika, un dzīvē iznāca tā, ka struktūra, formastērps — armija tik un tā pievilināja. Vispirms strādāju kā civilpersona, bet pēc pusgada ‘‘iesaucos’’ militārajā dienestā, un nu jau kā karavīrs esmu 23 gadus. Pēc pakāpes esmu dižkareive. Par spīti vēlmei būt karavīram, izrādījās, ka karjera man nebija svarīgākā, jo primārā bija ģimene, audzinot divus dēlus.
— Ir sajūta, ka sapnis piepildīts?
— Noteikti! Man ir jautājuši, vai dzīvē kaut ko gribētu mainīt un darīt citādāk. Pirmā doma bija — jā, bet tad saprotu, ka tomēr nē. Izmainot kaut soli pa labi vai pa kreisi, mainās arī pārējo notikumu gaita, un to negribas. Negribas zaudēt to, kas man dots. Esmu apmierināta ar to, kas ir.
Sevi iepriecina
ar sievišķīgām lietām
— Ko ģimenes vīrieši domā par mammas darbu un darbošanos ārpus tā?
— Vecākam dēlam ir 21 gads, jaunākajam 13, un viņi nekad nav izteikuši neapmierinātību ar to, ko mamma dara. Pieraduši un atbalsta. Vecākais šobrīd aizņemts ar studijām, bet, ja nepieciešams, palīdzēs kaut ko aiznest, aizvest un smagāku pacelt. Jaunākais allaž labprāt ziedojis savas mantas citiem bērniem. Spilgti atmiņā palicis gadījums, kad viņam kļuva par mazu mēbeļu komplekts ar krēslu un galdu. Dēls teica, ka labprāt to atdotu kādam, kam noderētu vairāk, jo pats no tā visa izaudzis. Tajā brīdī neviens neko tādu nebija lūdzis, un nogādājām noliktavā. Pēc laika aizbraucot, šo lietu vairs nebija, un dēls tik ļoti nopriecājās, ka acīmredzot kādam noderēja. Labdarība “pielīp” vai arī sajūsmina tā sajūta un apziņa, ka esi darījis labu un kādam palīdzējis.
— Kā sevi var iepriecināt?
— Frizētava, spa procedūras un citas sievišķīgās lietas. Neapšaubāmi arī jūra, daba un nūjošana. Pēc skumīga notikuma dzīvē esmu iepazinusies ar burvīgu dāmu kolektīvu “Piejūras nūjotāju klubs” no Carnikavas. Šī nodarbe dod fantastisku atpūtu. Kājām tā ir fiziska slodze, bet galvu izvēdina lieliski, saliekot visas domas savās vietās. Tagad atpūtas lietās jāietur pauze, bet gan jau atkal pienāks tam laiks. Ceļošanai daudz iespēju nav bijis, bet gan jau pensijā to varēs darīt vairāk. Esmu no tiem cilvēkiem, kuri par to vēl nedomā, tāpēc izdienas pensijā vēl negrasos doties. Tomēr — kā būs, tā būs, un laiks visu parādīs. ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Silvija Kripēna.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1977. gads, Lielvārde.
DZĪVESVIETA: Lielvārde.
IZGLĪTĪBA: vidējā, mācījusies Rīgas Valsts tehnikumā.
DARBAVIETA:
Nacionālie bruņotie spēki, Militārā policija.
ĢIMENE: divi dēli — Gatis un Oskars.
VAĻASPRIEKI:
nūjošana, ceļošana un foto.
