Lai gan vēlēšanas jau aiz muguras, to postošās sekas mūsu ģimenes dzīvē jūtamas ik uz soļa. Mēs vairs gandrīz nesarunājamies. Tikai ik pa brīdim viens otram kaut ko uzsaucam, līdzīgi kā indiāņi kaujās.
Skaisti jau ir, ka vēlēšanās uzvarēja “Vienotība”, bet manas ģimenes vienotība ir sagrauta. Iedomājieties, Indriķis balsoja par Šķēli! To es uzzināju, tikai pārskatījusi Indriķa neizmantotās vēlēšanu lapiņas. Visu laiku viņš teica, ka balsos par īstiem saimniekiem, un es biju pārliecināta, ka par “Vienotību” vai vismaz zemniekiem. Bet tādu nodevību es no viņa negaidīju! Jūtos tā, it kā azotē čūsku būtu nēsājusi. Tagad gan viņš staigā zemāks par zāli, jo manējie taču uzvarēja.
Viendien skatos — dzer nocenoto lietuviešu pienu. Es šim saku: ko tad nepērc Andrīša pienu no Valmieras? Neesot naudas. — Nu, tad ej un prasi savam buldozeram, — tā es. Nu nevaru es ar viņu vairs normāli parunāt. Jādomā taču ar galvu!
