Mans fizioloģiskais pulkstenis vēl aizvien rāda gadu skaitu 28. Nu nejūtos es, kā pasē rakstīts! Dažreiz pat liekas dīvaini, tiekoties ar mana vecuma un nedaudz jaunākiem cilvēkiem, — gan pēc pasaules uztveres, gan sarunu tēmām viņi man šķiet pamatīgi novecojuši. Mēģinu izturēties pret viņiem ar līdzjūtību un cieņu — kā pret cienījama vecuma cilvēkiem!
Dažreiz gan viņu sarunas mani ļoti pārsteidz. Nesen bija tāds gadījums — starpbrīdī ieeju skolotāju istabā, bet tur četras skolotājas apmēram manā vecumā studē tikko nopirktu grāmatu par veselīgu dzīvesveidu. Viena nopūšas un saka: “Jā, mēs visu to zinām, tikai slinkums kaut ko darīt. Ir taču tik patīkami paslimot un sajust, kā citi tevi žēlo!”. Pārējās piekrita un sāka stāstīt par savām slimībām, no kurām viegli varētu tikt vaļā. Es domāju, ka viņas joko, bet, izrādījās, runā nopietni. Saku: “Meitenes, jūs kā mazi bērni runājat. Vai tiešām jums patīk slimot?”. “Jā,” viņas atbild.
Es dzīvoju ar citu dzīves izpratni — nežēlot, bet palīdzēt, negaidīt, lai man palīdz, bet palīdzēt citiem. Ir tik patīkami no rīta pamosties labā noskaņojumā, skatīties, kā uzlec saule, elpot smaržīgu gaisu, priecāties par dzīvi un smaidīt. Gandrīz visu dienu pavadu kopā ar jauniešiem, esmu iejutusies viņu sabiedrībā. Esmu sapratusi, ka tā ir milzīga laime savas garīgās vēlmes līdzsvarot ar fiziskajām. Arī mūsdienu jaunieši bieži ir vecīši, kuri lepojas ar savām slimībām, tādiem cenšos atklāt dzīves skaistumu. Agrāk uzņēmu dzīvi pārāk nopietni, centos visu izdarīt labāk un vēl labāk, bet tagad esmu sapratusi, ka var dzīvot arī vieglāk — galu galā pasauli pārveidot pēc savas uztveres es nespēju un nevaru būt atbildīga par visu, kas notiek. Domāju, ar gadiem pasaule kļūst skaistāka un krāsaināka, vienkārši ir jāmāk to saskatīt. Jā, un arī jāgrib! Cenšos tā lēnām un neuzbāzīgi radīt prieku sev apkārt, iemācīt ticību sev un visās pat vissīkākajās lietās saskatīt mīlestību… un smaidu, kad mani jaunieši atkārto cits citam manis sacītos vārdus: “Tā tev nekas nesanāks, tas jādara ar mīlestību!”
