Neretietes Ausmas Lidijas Logonovskas prasmīgajās rokas pat akmeņi pārvēršas.
Neretietes Ausmas Lidijas Logonovskas prasmīgajās rokas pat akmeņi pārvēršas. Ar akrila krāsām uz pelēka laukakmeņa top dabas ainavas, un pati autore atzīst: “Ar tādu akmeni citam nesviedīsi.”
Ausma Lidija Logonovska ir feldšere laborante Neretas slimnīcā un mākslā sevi par profesionāli neuzskata. Viņa izmēģinājusi roku daudzās jomās — floristikā, batikošanā, pīšanā, gleznošanā. Ausmas kundze atzīst, ka viņas māja pārvērtusies par savdabīgu sīkumu noliktavu, bet katra lieta tomēr ir skaista. Sarunājoties ar neprofesionālo mākslinieci, apjaušu, ka viņai dabas dots ne vien talants un krāsu izjūta, bet arī laba un skaidra sirds.
Dievs pasaka priekšā
“Ja neretieši pamana kādu pa grāvi staigājam, ikviens bērns tad zina, ka tur atkal Ausmas tante lodā,” joko viņa. “Lai arī esmu 58 gadus veca, sirds man tāda jauneklīga. Staigāju pa pļavām un mežiem, atrodu noderīgus dabas materiālus un atmiņā virknēju skaistas ainavas.”
Akmeņu apgleznošanas ideja radusies nejauši. “Man vienmēr Dievs pačukstējis, kas jādara,” saka šarmantā sieviete. “Jau četrus gadus vadu nodarbības svētdienas skolas mazuļiem. Kopā ar bērniem pirms diviem gadiem devāmies uz nometni Viesītē, un katram līdzi bija jāved arī kaut kas tāds, ko citiem iemācīt. Izlasīju, ka ar akrila krāsām var zīmēt uz stikla un plastmasas, bija minēts arī akmens. Pamēģināju uz akmens zīmēt ainavu, un man izdevās. Arī bērniem patika, nākamajā dienā nodarbībās viņi apzīmēja ne tikai akmeņus, bet arī vāzītes, krūzītes, pamestu krēma kārbiņu un izdaiļoja pat fotoaparātu. Tā tas sākās, un nu ar akmeņu apgleznošanu esmu “saslimusi”.
Akmeņi kā suvenīri
Nepiekrītu teicienam, ka dažiem cilvēkiem ir akmens sirds. Akmens un cietsirdība nav sinonīmi. Paņemu to rokās — silts, raisa patīkamas izjūtas. Visi akmeņi, tāpat kā cilvēki, nav vienādi. Pie jūras — gludi, no Norvēģijas atvestie — pelēki kā troļļu zeme.”
Ausmas kundze agrāk daudz ceļojusi un jau tolaik apbrīnojusi akmeņus un gliemežvākus, centusies kādu atvest mājās. Būts Kamčatkā, pie Melnās jūras. Nu kolēģi, zinot par Ausmas kundzes aizraušanos, ved akmeņus arī no Francijas, Itālijas un citām zemēm.
Vajadzīgs atbalsts
Māksliniece savu prasmi un veidojumus citiem kautrējoties rādīt: “Draugi mājās vēro un priecājas, bet citiem lielīties negribas.
Pirmo izstādi iedrošinājos iekārtot sēļu dienās, šovasar arī nometnes “3×3″ laikā varēja apskatīt manus akmeņus.”
Aizkustināti Ausmas kundze stāsta, cik daudz viņai nozīmējis cilvēku atbalsts un labie vārdi. Ārzemju viesi lūguši, lai māksliniece kādu darbu pārdodot, bet viņa gandrīz visus uzdāvinājusi. “Meita gan bilda — vai nav žēl? Nav, bet nākamo izstādi gan varēšu iekārtot pēc pāris gadiem, kad atkal būs tapuši jauni darbi. Tagad zinu, ka to darīšu arī turpmāk.”
Ausmas kundze apglezno arī gliemežvākus. Tie, spilgtos toņos un dažādos rakstos veidoti, priecējuši arī nometnes viesus, kuri no mākslinieces saņēmuši šādu dāvanu.
“Mani vajag iedrošināt un uzmundrināt. Nekad nebiju zīmējusi cilvēka portretu, bet pēc mākslinieka Valda Kupra ierosinājuma pamēģināju zīmēt savējo. Skatījos spogulī un vilku līnijas. Izdevos līdzīga,” stāsta Ausmas kundze.
“Arī mazas miniatūras uz akmeņiem prasa tikpat ilgu un pamatīgu darbu kā liela glezna. Nepatīk, ja darbā mani traucē, mazbērni to zina. Ja oma sabojāta, darbs neiznāk.”
Aizkars no zīlēm un niedrēm
Ausmas kundze atceras, ka pirmo reizi sevi izteikusi ziedu kārtošanas mākslā. Kolēģi ievērojuši viņas savdabīgo krāsu izjūtu, un jauna ārste lūgusi izveidot līgavas pušķi. “Lūdzu līgavai atvest ziedus — dzeltenas rozes kā viņas gaišie mati, baltas kaķpēdiņas. Lieku ziedu pie zieda, bet sirds trīc. Līgava, gatavo pušķi ieraudzījusi, priecājās: “Tik skaists! Vai tas man?” Viņa to izkaltētu glabā daudzus gadus,” stāsta māksliniece.
Pīšanu Ausmas kundze mācījusies pēc žurnāla. Tikko apprecējusies, novijusi guļamistabai aizkaru no ozolzīlēm un niedrēm. “Visu daru, lai sevi pierādītu,” atzīst viņa. “Arī uz balzama pudelēm gleznoju. Ainavas zīmēju precīzi, kā fotogrāfijā. Man ir laba redzes atmiņa, atceros vietas, kur esmu bijusi.”
Taureņi lido plaukstā
Par sevišķo krāsu un dabas izjūtu, ko Dievs devis šai sievietei, liecina vēl kāds viņas atklāts fakts. “Dažreiz kā joku rādu citiem, kā taureņi nāk pie manis. Pastiepju roku, un krāšņš tauriņš droši uzlaižas uz pirkstu galiem.
Daudzi man teikuši, ka slimnīca nav īstā vieta, kur man būt, bet es savu darbu mīlu,” saka Ausmas kundze. Jau 35 gadus viņa ir neretiete un tikpat ilgi strādā vienā darbavietā.
Ausmas kundzei ir meita Marlēna un divi mazbērni — Dace un Jānis. Ar mīlestību viņa runā par savējiem, un nav grūti uzminēt, ka jūtas ir abpusējas.
