Vectēvs pagalmā sēdēja uz soliņa, un mazdēls dīdījās viņam apkārt.
Pēkšņi mazdēls jautāja:
“Vecotēv, kāpēc varavīksnē ir tik daudz krāsu?”
“Dēliņ,” atteica vectēvs, “daba ir liela māksliniece. Visas krāsas kopā varavīksnē tā mums parāda pa retam. Bet katru krāsu atsevišķi redzam visur ap sevi. Vai tu krāsas pazīsti?”
“Pazīstu.”
“Nu, piemēram. Kādā krāsā brālītim ir ģīmis, kad tu viņu nosauc par ēzeli?”
“Sarkans.”
“Pareizi. Un kādā krāsā ir tēvs otrā rītā pēc viesībām?”
“Dzeltens.”
“Nu re. Acīgs esi. Bet kāds staigāja kaimiņš, kad mēs nopirkām džipu?”
“To gan es nezinu.”
“Zaļš no skaudības, dēliņ!”
“Ā.”
“Bet Mārčonkulis, kad viņš aizgāja meitās uz pilsētu? Kāds viņš atnāca?”
“Ar zilu aci.”
“Malacis. Tu esi vērīgs.”
“Bet tev, vecotēv, ir lillā deguns!”
“Nezaimo, dēliņ. Es esmu patriots. Mans deguns ir karoga krāsā!”
Guntis Gailītis
Ha!
Ja tu domā, ka šī nedēļa nav izdevusies, pagaidi, kas notiks nākamnedēļ.
Puisis aizsūta meitenei īsziņu: “Šis abonents lūdz Jūsu roku un sirdi.” Meitene atbild: “Jūsu kontā nepietiek līdzekļu izvēlētajai operācijai!”
Vecumdienas ir tad, kad tu noliecies aizšņorēt kurpes un domā, ko lai tādu vēl izdara, ja jau esi noliecies…
Esmu pārliecināts, ka manā zeķu skapītī notiek realitātes šovs un ik nedēļu kādu zeķi izbalso. Citādi es nesaprotu, kur tās paliek!
Neviens tā neprot spēlēt akordeonu, kā es to neprotu.
