Hei, mākoni, kur tu skrej? Pagaidi, mākoni, neaizej, Nāc, apsēdies man blakus, Nāc, ganīsim kopā sauleszaķus.
Hei, mākoni, kur tu skrej?
Pagaidi, mākoni, neaizej,
Nāc, apsēdies man blakus,
Nāc, ganīsim kopā sauleszaķus.
Zinu jau zinu, mākoni,
Tu nedzirdi un nesaproti mani,
Bet tomēr — tu tur augšā esi,
Varbūt tu mani redzi?
Ek, vai nav vienalga,
Tava dvesma, mākoni, ir salda,
Kā gribētu es tevi bužināt,
Tavus pūkainos sānus kutināt!
Es zinu — tu man to atļautu,
Tu nebūtu kā citi — tuvoties sev neliegtu.
Bet, ko nu daudz, tu jau man tikpat kā svešs.
Ej, mans mākoni, ej, tev vēl priekšā ceļš!
****
Laimei
Cilvēku kad nomāc dusmas,
Roka pati šķīvi tver
Un sviež pret sienu, lai saplīst lauskās,
Lai rūgtums dusmu spēku dzer!
Un vēl trīs šķīvjus pret sienu,
Krūzes un glāzes pret grīdu.
Stikls taču uz laimi plīst,
Laimei, laimei šķembas uz grīdas līst!
Laimei, laimei skārda bļodas pret zemi sitas!
Ak, velns lai parauj tās!
Neplīst skārds, tik ar blīkšķi klonā atsitas.
Laimei, laimei dodiet stikla, dodiet citas!
****
Dzīves lapa
Balta lapa — tā mana dzīve.
Balts…
Tas muļķīgs klusums vai
nebeidzama brīve.
Balta lapa — esmu nesaprašanā.
Balts…
Bezcerības sniegs vai baltas putas
atvarā.
Balts…
Varbūt nakts?
Baltā nakts.
Balts svētums.
Balta lapa — mana dzīve, mans
lepnums.
Lapa, kuru aprakstīt,
Kuru neizmest un neburzīt.
Balta dzīves lapa!
Noteikumi tie paši vecie —
Aprakstīt, bet nesaburzīt,
Citu lapu neiedalīs.
