Daudzevā, “Indrānu” māju dārzā, šogad uzziedējusi roze ar teju tūkstoš sarkaniem ziediem. Mājas saimniecei Rasmai Matulei un rozes aprūpētājam Jānim Cišam krāšņā ziedēšana ir kā pateicība par četriem gadiem rūpīga darba, ravējot, apgriežot, mēslojot un citādi lolojot
krūmu.
“Ar katru silto, lietaini vējaino jūlija dienu pa ziedam novīst, nobirst, bet, esot pašā plaukumā, lapas un kātus nevarēja redzēt, krūms bija kā liela, sārta kupena,” stāsta Jānis. “Es to, godīgi sakot, uzpasēju. Lieku lietā to, ko uzzināju par rožu kopšanu, lasot “Praktisko Latvieti” un citus izdevumus. Komposts, pelni, kad sauss, aplaistu, nekā tai netrūkst. Puķes man ir sirdslieta, bet sakņudārzā gan rušināties nepatīk.”
Šīs vasaras pārsteigums izaudzis no viena maza stāda, ko Rasmas meita saņēmusi dāvanā. Apkopt — tas esot arī asiņains darbs. Jānis velk brezenta kamzolīti, biezus darba cimdus, rūpīgi ravē, izgriež sausos zarus. Pirmo gadu roze bijusi mazs krūmiņš ar dažiem desmitiem skopu ziedu. Pērn uzplauka gana krāšņa, bet ko tādu kā šovasar — ziedu virtenes —, Jānis saka: savā 86 gadus ilgajā mūžā nekad neesot redzējis.
Kādreiz dārzā augušas arī asteres, bet tām šajā zemē nav paticis, gladiolas gan te jūtoties ļoti ērti. Pagalmā lielā, apaļā dobē aug arī papardes, kas labi iederas dārza ainavā. To forma ļoti patīkot, un, lai nebūtu jādodas uz mežu, iestādījis dārzā. Ziedu gan nekad neesot redzējis, bet arī meklējis neesot. Lielo ziedu mīlestību “Indrānos” var vērot arī līdzās mājai izveidotajā akmeņdārzā. ◆
