Nesen Latviju pāršalca vēsts, ka Olaines skolā piekauta 6. klases skolniece un par šo faktu ierosināta krimināllieta.
Nesen Latviju pāršalca vēsts, ka Olaines skolā piekauta 6. klases skolniece un par šo faktu ierosināta krimināllieta. Konflikts starp meiteni un kādu zēnu sācies skolas gaitenī, vēlāk turpinājies ģērbtuvē, kur zēns savu skolasbiedreni pagrūdis un sācis sist. Tādu gadījumu nav mazums — skolēni savā starpā kaujas vai ik dienas, tikai parasti strīdu atrisina turpat skolā. Šoreiz notika citādi, un vecāki par šo lietu neklusēja.
Meitenes piekaušana palika otrajā plānā, jo gan skolas administrācija, gan skolēni, pārsvarā gan vidusskolas klašu, ir sašutuši par to, ka fiziski ietekmēto bērnu vecāki neklusē. Viņi uzskata: ja pēc piekaušanas neplūst asinis un cietušais vēl spēj piecelties, tas nav nekas īpašs, jo kaujas taču visās skolās. Skolas godu metas aizstāvēt vai ikviens, gan atrunājoties, ka skolai nav līdzekļu, lai veiktu izmeklēšanu, gan pieminot, ka arī iepriekš tā noticis, bet neviens nav tādu brēku cēlis.
Tikai līdz televīzijas sižetam nevienam neienāk prātā analizēt, kāpēc tā noticis. Kas jādara, lai uz skolu vecāki bērnus varētu palaist ar domu, ka sagaidīs arī mājās. Ja visi klusēsim, ar to problēmu neatrisināsim.
Esam pieradināti nerunāt par lietām, kas pašu neskar. Taču citam tā var būt dzīves traģēdija. Tikai tad, kad kaut kas jau noticis, skaļi meklējam vainīgos.
Kā to lai nosauc? Par cilvēku vienaldzību, nevēlēšanos pievērsties citu problēmām? Varbūt par bailēm no atriebības? Ja skaļi kliegsim un aizstāvēsim savu viedokli, riskējam iemantot daudzus nelabvēļus. Nostājoties pret vairākumu, kā šajā gadījumā — pret skolas administrāciju un “godu”, var iznākt nepatikšanas. Un kas gan ir viena pazemota meitene, ja aizskarta kādas iestādes labā slava?
Manuprāt, par šo problēmu jau sen vajadzēja ne vien runāt visas valsts līmenī, bet izstrādāt vienotu sodu sistēmu par kaušanos skolā. Arī bērniem jāmācās atbildēt par savu rīcību, bet pie tā jāradina jau kopš mazotnes.
