Cik labi, ka ir lietains laiks! Tagad es bez sirdsapziņas pārmetumiem varu pievērsties Eirovīzijas dziesmu konkursam un, šķiet, ka ar sirdi un dvēseli varēšu nodoties arī pasaules hokeja čempionātam. Nestrādāšu taču šādā laikā dārzā, turklāt zeme tik slapja, ka tādā neko nevar padarīt. Toties tagad, piemēram, pēc pirmā Eirovīzijas pusfināla varēju gulēt līdz desmitiem, jo nebija nekur jāskrien, varēju mierīgi pārdomāt redzēto. Bet, mīlīši, jūtu, ka nespēju skriet līdzi laikam, jo daudz ko no redzētā īsti nesapratu. Skaidrs vienīgi tas, ka pamatā viss domāts acīm, nevis ausīm. Domāju, ka tādiem skatītajiem kā man skaidrības dēļ tomēr vajadzētu pateikt — dzied sieviete vai vīrietis. Auskari, augstpapēžu kurpes, sieviešu kostīms mugurā — ej un zīlē, kas dzied?! Labi, ka nākamajā dienā izlasīju, ka mana favorīte izrādījās vīrietis, citādi, apspriežot rezultātus ar Rozāliju, būtu izgāzusies kā veca sēta. Prieks, ka finālā iekļuva dziesma ar piedziedājumu latviešu valodā — žurka. Vismaz kaut vienu vārdu sapratu, kaut ko jau atceros arī no krievu valodas, bet dziedātāja laikam aizmirsa vārdus un vietām dziedāja man galīgi nesaprotamā valodā. Bet no visām tām tehnoloģijām gan man mute palika vaļā. Varbūt, ka turpmāk to varētu dēvēt par Eirovīzijas tehnoloģiju konkursu? Nav ko noliegt, manai uztverei Eirovīzija kļūst arvien sarežģītāka.
