Nu gan Indriķis man dzimšanas dienā uztaisīja pārsteigumu! Vēl šodien nevaru atgūties! Ne jau aiz sajūsmas, bet aiz dusmām. Kārtīgs vīrs sievai uzdāvina kaut ko tiešām vērtīgu — kažoku, zābakus vai dārglietas. Bet Indriķis…
Pagājušajā gadā viņš man pasniedza paša sacerētu poēmu. Nu kam man tā? Labi, ka vismaz izmaksāja cienastu kafejnīcā. Pēc tam gan mēnesi īdēja, ka 200 latu zemē nometis. Šogad viņš man uzdāvināja putekļsūcēju. Kaut kādu modernu. Ar ūdeni. Kad es to dāvanu ieraudzīju, pati jutos kā putekļsūcējs ar ūdeni mutē. Nevarēju parunāt. Bet ko šis? Apķer mani un saka: “Nu ko tu, saulīt, tik bēdīga?”. Un vēl kauna nav tā jautāt. Nu kam man mājās tik dārgs krāms? Man laba arī padomjlaiku “Raketa”. Sūc grabēdama.
Indriķis pusi dienas būrās jaunā putekļsūcēja instrukcijā. Interesants bija pirmais mēģinājums. Viņš sūca dīvānu un… pielaida to pilnu ar ūdeni. Varat iedomāties, kāda mums bija gulēšana slapjā gultā! Es visu nakti sapņoju, ka peldu un bļauju: “Palīgā!”. Protams, neviens jau neglāba.
Indriķis ar jauno parikti solīja manu ziemas mēteli iztīrīt. Tā tik vēl trūka! Ieraus vēl trubā un nedabūs ārā! Man tik sarežģītas dāvanas nav vajadzīgas!
