Ingu pirmo reizi redzēju ziedu salonā, kur viņa toreiz strādāja par pārdevēju. Skaista meitene — nodomāju. Laikam tikko beigusi vidusskolu. Mans priekšstats gan izrādījās mānīgs — Inga, deviņgadīgā Gustava un trīspadsmitgadīgā Andreja māmiņa, Rīgas dabaszinību skolā jau bija apguvusi floristes arodu. Pēc kāda laika viņu redzēju kādā koncertā dejojam līnijdejas. Nu šī aizraušanās viņai pavērusi durvis uz Ameriku, uz kurieni viņa dosies 28. decembrī. Kā līdz tam nokļūts, par to saruna ar Ingu.
Deja visiem
— Ziedu salonā tevi vairs nemana. Ko tu tagad dari?
— Kādu laiku esmu bezdarbniece, tas gan nosacīti, jo vai tad divu dēlu mamma var dzīvot bez darba? Tā kā līnijdeju nodarbībās esam palikušas bez vadītājas, esmu uzņēmusies arī šos pienākumus.
— Kāpēc tu dejo līnijdejas, nevis, piemēram, tautasdejas?
— Līnijdejas, pirms pati sāku dejot, biju redzējusi tikai televīzijā. Reiz, runājot ar draudzeni, nospriedām, ka vajadzētu arī pašām pamēģināt. Turklāt kantrimūzika man ir patikusi vienmēr. Pēc Bauskas kantrimūzikas festivāla apmeklējuma bija skaidrs — mēģināšu. Lai dejotu tautasdejas, vajag partneri, vīrs strādā Rīgā un mājās ir vēlu. Savukārt sporta dejās vajag labu augumu, bet līnijdejas var dejot visi — grupā, individuāli, pārī.
— Vai kādreiz esi dejojusi arī citos deju kolektīvos?
— Skolā dejoju tautasdejas, arī tās man ir tuvas, tautastērpā jūtos ļoti pacilājoši, tirpiņas iet pār kauliem. Arī dēli ir dejotāji — jaunākais Gustavs ar lielu prieku dejo pie Laimas Antonevičas, vecākais Andrejs dejoja piecus gadus, tagad nopietni pievērsies vieglatlētikai.
Vismaz desmit stundu
— Kurš līnijdejotāju atribūts vislabāk patīk?
— Protams, cepure, bet, ja nav zābaku, tad cepure nepiedien. Sacensību tērpi parasti ir košāki, uzkrītošāki. Arī tad, ja dejo valsi, tiek auti zābaki.
— Un kāda deja tev vislabāk patīk?
— Ļoti grūts jautājums, man patīk klasika — kantri. Mīļākā deja — “Country roads”, ir vairākas dejas, kuras ne tikai dejo, bet izdzīvo.
— Cik stundu nedēļā dejo, un ko par tavu aizraušanos saka mājinieki?
— Dejoju apmēram desmit stundu nedēļā, ja ir jāgatavojas sacensībām — tad vairāk. Mājinieki priecājas kopā ar mani, vienmēr atbalsta, palīdz, uzmundrina, kad ir grūti.
— Vai skaiti, cik deju esi apguvusi?
— Kādreiz skaitīju, pie 200. apstājos un sapratu, ka neko nemāku. Sāku tās apgūt no jauna — tehniku, raksturu, attieksmi. To visu gribu ielikt katrā dejā.
Dosies uz kantri meku
— Kā tu “aizdejojies” līdz Amerikai?
— No 31. decembra līdz 6. janvārim Tenesī štata galvaspilsētā Nešvilā notiks pasaules čempionāts kantri dejās. Tiesības tajā piedalīties izcīnīja viens no lielākajiem līnijdejotāju klubiem Latvijā “Jautrie zābaciņi” (JZ), kuru vada Irita Jasinska. Visos trijos kvalifikācijas posmos, kas notika Īrijā, Spānijā un Fancijā, kolektīvs pārliecinoši izcīnīja pirmo vietu. Komandā ir 12 dejotāju un rezervists (šo funkciju uzņēmās pati vadītāja). Tā kā divas dalībnieces dažādu apstākļu dēļ braucienā netiek, vienas vietā uzaicināja mani. Es jau vasarā piedalījos JZ rīkotajās deju nometnēs Viļānos un Skrundā, arī Rīgas kausa sacensībās, tur arī sadraudzējāmies. Kad man piedāvāja braucienu uz Ameriku, uzreiz piekritu, jo Tenesī taču ir kantri meka.
— Vai daudz esi ceļojusi? ASV ir tava sapņu zeme?
— Ārzemēs esmu bijusi vienreiz — šīgada februārī Berlīnē, kur notika pasākums “Country Music Messe”. Tur kantri mūziķi prezentē sevi, braucām kopā ar Ivaru Pētersonu un Linitu. Katru vasaru cenšamies apskatīt kādu Latvijas stūrīti. ASV, protams, ir mana sapņu zeme. Zināju, ka sapnis piepildīsies, bet īpašs prieks par to, ka es tur arī dejošu.
Visiem viss nepatiks
— Dzīve ārzemēs tevi nevilina?
— Nē, mīlu Latvijas zemi un cilvēkus, es vēlos ceļot un iepazīt vietas, lietas, cilvēkus, bet dzīvot gribu te. Diezgan grūti pārdzīvoju lielas pārmaiņas. Un tādas man arī nemaz nepatiktu.
— Ko tu teiktu līnijdeju skeptiķiem? Piemēram, savulaik Krišjānis Bite, divkārtējs pasaules čempions līnijdejās, Latvijas zelta talantu šovā izpelnījās asu žūrijas kritiku.
— Nekad nebūs tā, ka visiem viss patiks. Krišjānis ir lielisks dejotājs. Simtprocentīgi kompetentas žūrijas nav un nebūs, tikai — kāds ir profesionālāks un prot nodalīt to, kas pašam patīk, un novērtēt talantu, bet cits to nespēj. Arī man ir lietas, kas nepatīk, bet tāpēc jau skaļi nebļaustīšos un nekritizēšu.
Margrietiņas pļavā
— Savulaik biji “puķu meitene” — pārdevi ziedus. Kādi ziedi tev vislabāk patīk? Ar kādu puķi sevi asociētu?
— Man patīk ziedi, kuri spēcīgi smaržo, — lilijas, frēzijas, puķuzirņi, pašas mīļākās ir margrietiņas, taču ne vāzē, bet pļavā.
— Kādu tu vēlētos dzīvi pēc daudziem gadiem?
— Liela māja, katram dēlam sava istaba, pirmajā stāvā liela deju zāle, kur dejojot netraucē griestu lampas. Un vēl — pašai ar savu kolektīvu doties uz Ameriku. Ticu, ka tā būs. Pēc daudziem gadiem vēlētos būt arī tikpat enerģiska kā tagad, un lai katrs piepildītais sapnis divus jaunus iesēj.
— Kur gūsti spēkus drūmos brīžos?
— Sapņos un bērnu acīs. Ģimene, vīrs, māsa — viņi ir manas mājas.
— Kā tev pietrūkst?
— Smieklīgi, bet cilvēcīgi: pacietības un auto — pašai sava.
“Negrauž” sevi
— Vai tavi bērnības sapņi ir piepildījušies?
— Domāju, jā. Bērnībā sapņoju, ka būšu bērnudārza audzinātāja, jo pati negāju “dārziņā”. Tagad audzinu savus dēlus un, manuprāt, tiktu galā arī ar grupu bērnu.
— Tava sapņu dāvana?
— Mana sapņu dāvana 28. decembrī būs brauciens uz ASV. Turklāt tā ir mana vārdadiena.
— Laimes formula?
— Būt kādam vajadzīgai — tā ir laime, būt mātei, sievai — arī tā ir laime… Formulu nezinu. Varbūt līdzās būt — ar sirdi, tā pa īstam.
— Vai daudz dzīvē nožēlo?
— Nākas kaut ko arī nožēlot, bet tā nav laba sajūta, tā visu bremzē, sasaista, drīzāk mēģinu pieņemt situāciju un “negrauzt” sevi.
— Kā pavadi laiku līdz Ziemassvētkiem?
— Šis laiks šogad ir īpaši skaists — man patīk sniegs, viss balts, tīrs. Esmu katoliete, ejam uz baznīcu, katru svētdienu braucam uz Aizkraukli, jo Gustavs apmeklē svētdienas skolu, gavējam. Šis ir tāds ļoti zīmīgs laiks — it kā gada beigas, steiga, pasākumi, darbi, mācības, bet pa vidu tam visam jāprot rast mieru un gaismu. Tas ir liels pārbaudījums — nav viegli, toties svētīgi.
— Tuvojas Jaunais gads. Tas ir vēlējumu laiks. Ko tu vēlētu sev un citiem?
— Sev visvairāk vēlētu iegūt pacietību, bez tās nekas neiznāk. Citiem — ticiet, sapņi piepildās!
