Tie, kuri kaut reizi pabijuši skolēnu sacensībās, noteikti ievērojuši Bebru pamatskolas sporta skolotāju Visvaldi Kalniņu. Tik emocionāli un arī satraukti savējiem līdzi jūt retais.
Tie, kuri kaut reizi pabijuši skolēnu sacensībās, noteikti ievērojuši Bebru pamatskolas sporta skolotāju Visvaldi Kalniņu. Tik emocionāli un arī satraukti savējiem līdzi jūt retais. Skolotāja balss mazliet aizlūst, kad ne bez aizkustinājuma viņš atklāj: “Ar savējiem kopā reizēm gribas no prieka pat lēkāt.” Kā par saviem bērniem — paskaidro viņš, un jūtu, ka grūtākais bijis parādīt sirsnību, kura daudziem varbūt tā arī paliek nepamanīta. Par labu darbu Visvaldis Kalniņš šomēnes saņēma arī Aizkraukles rajona padomes atzinību.
Studē kopā ar Semjonovu
— Kāpēc izvēlējāties sporta skolotāja profesiju?
— Pamatskolā mācījos Zalvē, un tur man sporta skolotājs un arī direktors bija Zariņš. Daudz sportojām, un viņa ietekmē arī izvēlējos profesiju. Skolas laikā bija sasniegumi rajona līmenī gan slēpošanā, gan vieglatlētikā, spēlēju arī volejbolu. Darījām visu, ko lika, bet par profesionālu sportu nekad neesmu sapņojis.
Vēlāk mācījos Neretas vidusskolā.
— Vai iestājai institūtā bija augstas prasības?
— Diezgan, lai gan cits varbūt domā — kas tad tur, Fizkultūras institūts! Nemaz tik vienkārši tajā neuzņēma. Kārtoju eksāmenu fiziskajā sagatavotībā, vingrošanā, peldēšanā, ķīmijā, fizikā un latviešu valodā. Turklāt bija liels konkurss, jo vienā gadā vidusskolu beidza divas — 11. un 10. klase, kura togad mācījās eksperimentālā veidā.
Priekšroka uzņemšanai augstskolā bija Latvijas izlases kandidātiem. Mācījos reizē ar basketbolisti Uļjanu Semjonovu, viņa bija krievu plūsmas grupā, bet augstskolā viņu maz redzēja. Tolaik mācījās arī riteņbraucējs Sarkanis, šāvējs Kuzmins.
— Vai augstskola jums devusi daudz noderīga?
— Ieguvu daudz darbam nepieciešama, kaut mums vajadzēja mācīties daudz ar sportu nesaistītu teoriju. Trešdaļa lekciju bija partijas vēsturē, bez kuras varēja iztikt, bet tāds bija laiks. Šodien augstskolās jaunieši noteikti apgūst daudz vairāk no ārzemēm pārņemtu treniņmetožu un atziņu.
Bez apņēmības sportists neizaugs
— Kā nokļuvāt Bebros?
— Pēc institūta beigšanas sadalē man vajadzēja doties uz Gaujienas internātskolu Alūksnes rajonā, taču negribējās braukt tik tālu prom no vecākiem. Pēdējā praksē biju sporta biedrībā “Vārpa” Aizkrauklē, un tad arī nolūkoju darbavietu. Kursabiedrs devās uz Valles vidusskolu.
Kad 1974. gadā pirmo reizi atbraucu uz Bebriem, bija sajūta — kur esmu nokļuvis! Maza, veca skoliņa, sporta zāles nav, un vienīgā cerība — labi, ka te ir stadions, tad jau kaut ko varēs iesākt. Sporta laukums bija tāds neliels pleķītis. Tāllēkšanā rādīju, kā jālec, un bedre par īsu — tad lēcu tālāk par sešiem metriem. Jauns vēl toreiz biju… Bebru pamatskola ir mana vienīgā darbavieta.
— Kas šajā laikā mainījies?
— Uzlabojusies materiālā bāze, uzcelta jauna skola, puslīdz sagādāts inventārs, ir liels stadions un sporta zāle. Krasi mainījušies arī bērni, jo viņiem vairs nav tā entuziasma un gribēšanas strādāt. Varēšana ir viens, tomēr ar katru gadu mazāk atdeves, bet bez apņēmības un rakstura sportists neizaugs.
— Bebru pamatskolas audzēkņiem tomēr vienmēr bijuši labi panākumi sportā. Kā to var panākt?
— Vispirms ir bērnu fiziskā sagatavotība, ja tās nav, sporta tehnikas apgūšana neko nedos. Stundā daudz strādājam, slodze ir liela, un paralēli programmai trenējam arī fizisko sagatavotību. Ja bērniem labi veicas sporta spēlēs, arī pārējais ir vieglāk.
— Jūs esat stingrs skolotājs?
— Varbūt pat kādreiz mazliet pār strīpu pāršauju. Uzskatu, ka bez stingrības neko nevar panākt arī mācībās, sportā jo īpaši. Nervu sistēma vairs nav tik stipra, arī vecums dod savu. Piemēram, Vācijā sporta skolotājs strādā līdz 45 gadu vecumam, arī Latvijā viena valdība sprieda, ka sporta skolotāji varēs iet pensijā 50 gadu vecumā, tomēr tas palicis tikai solījums. Jāskrien un jābūt līmenī, vienalga, cik tev gadu.
Augstskolu beidzu kā vieglatlētikas treneris, tomēr pašam sirdslieta ir volejbols. Līdz apmēram 40 gadu vecumam to spēlēju skolotāju izlasē, arī pagasta komandā. Pēc gūtajām traumām volejbolu vairs nevaru spēlēt.
Saista Sibīrijas pētnieki
— Jūs teicāt — ja būtu iespēja otrreiz izvēlēties, par skolotāju nestrādātu. Kāpēc tā?
— Ne jau darbs ir slikts, bet attieksme, arī valdības līmenī. Demokrātija skolās kļuvusi par visatļautību. Skolēniem ir tikai tiesības, pienākumu vispār nav. Jāsaprot, ka skola nav pāraudzināšanas, bet gan izglītošanas iestāde. Man ļoti nepatīk, ka atnāk uz treniņu tikai pakavēt laiku, nevis intensīvi strādāt. Tad labāk sēdi mājās! Sportā vajag pacietību, acumirklī rezultātu nevar redzēt, un tad daudziem nolaižas rokas un vairs negribas strādāt.
Bijuši brīži, kad gribas aiziet no darba skolā, taču vienmēr aizdomājos — kas nāks vietā? Par to nav padomājusi arī valdība, jo jaunieši nelaužas strādāt skolā. Šis darbs paņem nervus un veselību. Katrs gan ir citāds, tik daudz nelaiž problēmas sirdī.
— Ko jūs labprāt darītu?
— Skolā man ļoti patika ģeogrāfija un ģeoloģija. Skatījos filmas un lasīju par Sibīrijas pētniekiem, tas saistīja. Mans sapnis bija studēt ģeoloģijas institūtā toreizējā Ļeņingradā (tagad — Sanktpēterburga), taču tas bija tālu no mājām, bija jāmācās krievu valodā, baidījos, ka netikšu galā. Latvijā tādas mācību iestādes nebija, un tā izvēlējos citu profesiju. Labprāt skatos piedzīvojumu filmas, lasu par ceļojumiem, šī joma man aizvien interesē.
Kad no prieka jālēkā
— Tomēr skolotāja darbam esat pieķēries ar sirdi?
— Patīkami redzēt, kad bērni sporto un gūst panākumus. Prieks ir ne tikai par uzvaru, bet arī par sīvā cīņā zaudētu spēli. Ja redzi audzēkņu sasniegumus, tas ir gandarījums ikvienam skolotājam. Gribas no prieka lēkāt kopā ar viņu, par katru priecājos kā par savu bērnu.
Patīkami satikt savus audzēkņus pēc ilgiem gadiem un uzzināt, vai mani puiši un meitenes aizvien spēlē volejbolu, kā viņiem klājas. Prieks par Juri Grantiņu, kurš astoņdesmitajos gados bija pasaules junioru čempions volejbolā. Pēc mūsu skolas beigšanas viņš aizgāja uz Murjāņu sporta skolu, tagad viņš ir starptautiskās klases sporta meistars. Grantiņš strādā par volejbola treneri Vācijā, atbrauc un katrreiz atnāk apciemot, pastāstīt, kā viņam tur iet. Man mute paliek vaļā, kad paklausos.
Savējos nelutina
— Vecākie bērni mācījās Bebros. Kā ir būt skolotājam saviem bērniem?
— Pret skolotāju bērniem vienmēr ir stingrākas prasības, un varbūt es kādreiz dzīvē nožēlošu, ka savējos neesmu lutinājis. Bērni man mājās ne reizi pārmetuši, ka esmu pret viņiem bijis netaisns, taču uzskatu, ka skolotāja bērnam tomēr jābūt mazliet citādai attieksmei pret darbu un mācībām. Ja citiem varu dot atlaides, savējos mans raksturs varbūt stingrāk “ķēris”. Vecākā meita un dēls spēlēja volejbolu, arī rajona mērogā vieglatlētikā gūti panākumi.
Savus bērnus stingri audzinu, un pagaidām man tas nav bijis jānožēlo. Bērniem jāliek strādāt, tikai tā var par kārtīgu cilvēku izaugt. Piemēram, tagad bērni skolā nedrīkst ne talkā iet, ne ko citu darīt. Pat laukos daudziem nav mājās saimniecības, bet kur tad lai bērni iemācās strādāt? No bezdarbības un negribēšanas neko darīt rodas blēņas. Attiekmē pret bērniem jābūt cilvēcībai, taču nedrīkst tik ļoti lutināt, ka vēlāk būs jālej asaras.
Joki ābelē
— Jūs pats bijāt ļoti nopietns un paklausīgs?
— Joki man patikuši vienmēr, bet līdz zināmai robežai. Pamatskolas klasē bijām divi zēni un desmit meiteņu, salīdzinot ar mūsdienu tīņiem, bijām labi un draudzīgi bērni, kaut mēdzām arī blēņas darīt, stundas “nobastot”. Ar klasesbiedriem gājām ābolus zagt, gadījās pat, ka pusstundu kokā sēdējām. Saimnieks apstaigā dārzu, sunītis lejā rej, bet mūs ābeļu zaros neredz.
— Jūsu audzēkņi mēdz sastrādāt arī tādus nedarbus, par kuriem tā īsti nespējat dusmoties?
— Pirms vairākiem gadiem aizbraucam uz sacensībām Skrīveros, izkāpjam no autobusa, bet divu bērnu nav. Viņi kaut kā atkūlās līdz Skrīveriem un bija klāt, kad sacensības jau galā. Nu kā tu uz viņiem dusmosies, ja bērni tā centušies! Jautāju, kur bijāt, ka nokavējāt autobusu? — “Tualetē!”.
“Kāzas Maļinovkā” atgādina jaunību
— Bez sporta jums ir vēl kāds vaļasprieks?
— Kādreiz kolekcionēju nozīmītes un vimpelīšus. Man ir liela kolekcija, bet tagad jau tādas lietas vairs nevar tik daudz nopirkt. Bērni un radi vienīgi atved no ārzemēm, un tas papildina manu kolekciju.
Man patīk arī atpūsties pie ūdeņiem. Īsts makšķernieks neesmu, vairāk saista peldēšana, atpūta pie dabas vasarā.
— Esat arī ceļojis?
— Būts Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā. Gribētos pabūt arī tālākās ārzemēs, bet ar mūsu algu nevar ceļot un justies kā cilvēks. Tālākais, kur esmu pabijis, ir Tomskas apgabals. Turp studiju laikos devos kopā ar studentu vienību. 1971. gadā strādājām Altaja stepēs, nākamajā vasarā bijām Tomskā. Studenti strādāja celtniecībā, bija interesanti, varēja pasauli redzēt.
— Kādas atmiņas saistās ar darbu studentu vienībā?
— Tomskas apgabalā dzīvojām Maļinovkas sādžā, jaunību atminos ikreiz, kad skatos filmu “Kāzas Maļinovkā”. Reiz tur stāvam pie veikala un aprunājam krievus, sak”, vistas, zosis staigā ieliņās, nekādas kārtības. Netālu stāvs kāds vīrs, un pēc brīža viņš skaidrā latviešu valodā saka: “Sveiki, puiši!”. Tā bija mūsu pirmā tikšanās ar latviešiem. Vēlāk Tomskā tikāmies ar latviešu ģimenēm, kuras bija izsūtītas 1949. gadā. Viņu bērni bija dzimuši svešumā un latviski nerunāja, jo pārsvarā izveidotas jauktās ģimenes, kur tikai viens no vecākiem ir latvietis.
Altajā pirmajā vakarā pasēžam pie ugunskura un nākam mājās dziedādami, bet vietēji čukst: “Ņemci prijehaļi!” (tulk. — vācieši atbraukuši). Taču patiesība ir arī teiciens par plašo krievu dvēseli. Viņi ir dāsni cilvēki, visur mūs laipni uzņēma un lika galdā visu, kas vien mājās bija. Nekādu strapgadījumu nebija, netrūka arī atpūtas, draudzības maču.
— Un meitenes?
— Bija arī meitenes, kā tad bez viņām! Viens pat sievu atveda līdzi uz Latviju, bet nezinu, vai tas bija ilgam laikam.
Vajadzīga izturība
— Vai jūs atbilstat savas horoskopa zīmes rakturojumam?
— Daļēja atbilstība jau ir. Esmu emocionāls un ātri aizsvilstos, taču dusmas ilgi neturu. Taisnības izjūta manī ir izteikta. Ja redzu, ka bērns melo, man tas ļoti nepatīk. Tagad skolotājs vairs emocijas nedrīkst izrādīt, tas var radīt pārpratumus.
Jaunajiem skolotājiem gribas novēlēt izturību. Tā vajadzīga arī man pašam. Nav vairs viegli pirmspensijas vecumā mācīt sportu.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Visvaldis Kalniņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1949. gada 2. marts, Viesīte.
IZGLĪTĪBA: augstākā — beidzis Latvijas valsts fizkultūras institūtu (tagad — Sporta pedagoģijas akadēmija).
NODARBOŠANĀS: 30 gadu strādā par sporta skolotāju Bebru pamatskolā.
ĢIMENE: sieva Irēna — skolotāja Kokneses speciālajā internātskolā, trīs bērni: Vineta ir skolotāja Bebru internātpamatskolā, Māris strādā firmā “Krone” Rīgā, Madara mācās
I. Gaiša Kokneses vidusskolas 4. klasē.
VAĻASPRIEKS: sports, kolekcionē vimpeļus un nozīmītes.
HOROSKOPA ZĪME: Zivis.
