Jaunjelgavietis Didzis Matvajs, tuvojoties 50 gadu jubilejai, ko viņš svinēs nākammēnes, ir lieliskā formā un sportista karjeras virsotnē. Pat pleca trauma nespēj viņu atturēt no sava ceļa turpināšanas, lai sasniegtu mērķi. Didzim enerģijas netrūkst, un apkārtējie ar to tiek “aplipināti”, grib viņi to vai nē.
Ko iedeva, to meta
— Kā sākās jūsu sportista gaitas?
— Pamatskolā fizkultūras skolotāja saskatīja manu potenciālu. Izvēles tajā laikā nebija, mamma paņēma aiz rokas un iesēdināja autobusā. Tolaik dzīvojām Rīgā, tādēļ devos uz “Dinamo”, tagadējo “Skonto”, stadionu. Rudenī iestājos sporta skolā, un jau vasarā bija pirmā sporta nometne. Tajā laikā jaunietim tas bija kas ļoti īpašs.
— Kāpēc tieši šķēpa mešana?
— Ko man iedeva, to metu! Būtu iedevuši veseri, mestu to. Treneris jau redz, kas audzēknim labāk padodas, kāda ir ķermeņa uzbūve, ko sportā varēs sasniegt. Pēc vecākiem arī var spriest par bērna kaulu uzbūvi un kas viņu sagaida nākotnē.
— Spilgtāk sportā izceļaties tagad, būdams veterāns. Vai jaunībā bija citas intereses?
— Pēc vidusskolas iestājos Rīgas jūrskolā, kas bija slēgtā tipa skola, tur viss notika pēc armijas reglamenta. Ja nebūtu tur iestājies, tad, visticamāk, turpinātu iet pa sportista taciņu, bet vilinājums pabūt ārzemēs bija lielāks. Padomju Savienībā bija grūti izrauties aiz “dzelzs priekškara”, bet jaunībā vēlme apskatīt tālas zemes un vienlaikus iegūt profesiju bija milzīga. Tādējādi varēja arī izvairīties no iesaukšanas dienestā. Likteņa ironija: kad likvidēja katedru, armijā sāka ņemt arī jūrskolas audzēkņus. Izlēmu ātrāk doties dienēt, lai agrāk pārnāktu mājās. Mani iesauca uz trim gadiem jūras robežsardzē Tallinā Igaunijā. Pirmajā pusgadā mācījos seržantu skolā, lai dabūtu augstāku pakāpi. Otrajā dienesta gadā draugs atveda fitnesa un uztura grāmatu, sākām iet uz sporta zāli cilāt svarus. Sports atkal atrada mani. Pēc trim gadiem atgriezos un devos pabeigt Rīgas jūrskolu, bet, pastāvējis skolas koridoros, sapratu, ka man pietiek ar trim gadiem dresūras. Tad piecus gadus aizvadīju, studējot Rīgas Tehniskajā universitātē. Dienā mācījos, naktīs strādāju par apsargu. Uzskatīju, ka vīrietim pēc dienesta neklājas sēdēt vecākiem uz kakla.
— Kā rīdzinieks nonāca Jaunjelgavā?
— Sievas vecāki nopirka te īpašumu. No Rīgas uz Jaunjelgavu atbraucām vienu reizi, tad nākamo, kaut kas šajā vietā piesaistīja. Spontāni izlēmām pamēģināt mainīt dzīvi un pārnācām dzīvot uz Jaunjelgavu. Izvēli pastiprināja cenu nevienlīdzība veikalos, jo Rīgā tās bija augstākas nekā Jaunjelgavā. Atradām māju, ko īrēt, un pārcēlāmies uz palikšanu.
— Dzirdēju, ka jums ir interesanta dažādu metāla priekšmetu kolekcija. Vai tā ir?
— Savulaik darbojos ar metālu. Pirku arklus, lemešus, visādus priekšmetus. Interesantas lietas, kas iepatīkas, pie manis aizkavējas un veidojas tāda kā maza kolekcija. Arkli jau nav nekas īpašs, tos var atrast gandrīz vai katrā mājā. Reizēm iznāk uziet ko patiešām senu. Manās rokās bija nonācis spīļarkls, diemžēl tas bija sens un no koka, tādēļ sapuva. Meita kādreiz rotaļājās ar lauku mājās atrastu revolveri, kas bija tik ļoti sarūsējis, ka sabirztu drupačās, ja ar to censtos pārsist riekstu. Liela interese bija par vāciešu ķiverēm, katrs īsts motociklists vēlējās sev tādu iegūt. Pāris tādu esmu turējis rokās.
Motivācija palielinās
— Kā tā ir sanācis, ka sacensībās pārstāvat Ventspils veterānus?
— Ilgus gadus ar sportu nebiju nodarbojies, smagumus bīdīju, tikai darot lauku darbus. Tad man piedāvāja palīdzēt komandai un startēt pašvaldību mačos. Viss izdevās, un es sajutu “āķi lūpā”. Man ieteica vērsties pie Arvīda Vītola, bet nekas uz priekšu nevirzījās. Tagad labi satiekam, bet tolaik bija mazliet sāpīgi. Sazinājos ar senu paziņu, kurš man palīdzēja, un kādu laiku startēju kā Rīgas pārstāvis. Tagad pārstāvu Ventspils veterānus. Jocīgi jau iznāk — dzīvoju te, balsoju te, bet pārstāvu Ventspili. Jaunībā nebiju tik bieži stāvējis uz goda pjedestāla kā tagad. Motivācija ir lielāka kā agrāk.
— Sportists bez traumām nav iedomājams. Kā ar veselību?
— Jā, traumas iet līdzi sportam. Tikko atgriezos no Rīgas, kur man veica magnētisko rezonansi un atklāja, ka plecā ir plīsums. Ārsts lika noprast, ka ar aktīvo sportu ir cauri, bet esmu latvietis un šahu nespēlēju. Jēga taisīt operāciju būs tikai tad, kad plecs “nojuks” pavisam. Šobrīd trenēju fizisko izturību un spēku. Šķēpu metīšu tikai sacensībās. Ārsts izrakstīja pretsāpju līdzekli, kas palīdzēs mačus izturēt. Man nav, ko zaudēt, kad iet, tad iet ar pilnu jaudu.
— Jūs pats sevi uzturat formā un trenējat. Vai plānojat dalīties pieredzē un skolot arī citus?
— No darba nolēmu aiziet, janvārī iesniedzu “papīrus” un iestājos Sporta pedagoģijas akadēmijā, lai studētu par treneri. Ziemā mācījos kursos kā vieglatlētikas treneris. Agrāk tiesāju, kā mācēju, bet tagad, kad esmu beidzis tiesnešu kursus, jūtos pārliecinātāks. Lielās sacensībās ir svarīgi, lai tiesnesim ir pienācīga kvalifikācija, bez tās rezultātu nevar uzskatīt par vērtīgu. Reizēm uz lielām sacensībām tiesnesi aicina no citas valsts, bet kādēļ būt izšķērdīgiem un meklēt zinošus cilvēkus citviet, ja mēs paši tādi varam būt? Nākamnedēļ nodošu kursadarbu, un tad trenera sertifikāts būs kabatā. Varbūt nebūs lielas nepieciešamības pēc manis kā trenera, bet tas būs sasniegums man pašam. Mācīties un apgūt ko jaunu — tas nekad nevienam nav kaitējis.
Pieci veči uz vienu samu
— Vai ir arī citi vaļasprieki?
— Vidusskolas laikā patika zvejot, tas bija vaļasprieks, kam nodevos kopā ar tēvu. Būdams pieaudzis, aizbraucu zvejā uz Norvēģiju, un tur — kā met, tā ir! Latvijā, skatoties uz makšķerniekiem, man žēl zivtiņu. Uz vienu lielu samu sēž pieci veči, kur nu vēl noķert to zivteli. Tās ir medības, kur visi dzenas pēc vienīgā loma. Norvēģijas ūdeņos zivju netrūkst, velkot ārā kilogramīgos lomus, tā ir slodze visam ķermenim. Man laikam pietrūkst aktivitātes zvejošanā, kāda ir iespējama Latvijā.
— Daudz ceļojat?
— Pabūt citās zemēs pārsvarā iznācis, pateicoties vieglatlētikai. Patīkamāk jūtos vēsākās valstīs, tādās kā Norvēģija. Biju vieglatlētu mačos Itālijā, kur bija liels karstums, tādos apstākļos bija grūti. Ir valstis, kurās labi pavadīju laiku, bet vēlreiz tur atgriezties nevēlos. Esmu bijis arī Vācijā, Venēcijā, Ēģiptē un citviet. Vēl ir iespēja doties uz Turciju, bet es drīzāk varētu doties līdzi trenerei kā tūrists, nevis kā sportists.
— Vai arī bērni ir pārmantojuši jūsu sportiskumu?
— Vēlējos, lai mans sportā neizdzīvotais sapnis piepildītos caur bērniem, bet viņi ar sportu ir “uz jūs”. Vecākais dēls meta disku, jo šķēpa mešanā tagad ir grūti izsisties. Jaunieši ir augstu pacēluši latiņu, bet diskā konkurence nav tik liela. Puikam bija labi sasniegumi, bet nāca vecums, kad prioritātes mainījās, un piespiest jau nevar. Jaunākais dēls skrēja barjeras, uzvarēja U16 grupā. Tad aizgāja uz Rīgu, kur trenere viņu aizbaidīja no sporta. Tagad gribēšana ir zudusi, un sporta virzienā viņš vairs neskatās. Tajā pašā laikā, satiekot sporta draugus, viņam rodas interese, kā viņiem iet. Kas zina, varbūt vecumā atkal sāks skriet! Ies tēva pēdās un pamodīsies kā veterāns. Vienīgā meita sportam nekad īsti uzmanību nav pievērsusi, viņai tuvāka mākslas pasaule. Atvases tagad dzīvo pa Rīgu, vasarā laiku pavadām kopā Jaunjelgavā.
Palūdz bērnus “nenokaut”
— Jums patīk izmēģināt spēkus arī citās sportiskās aktivitātēs. Kādās tieši?
— Divreiz esmu piedalījies “Stipro skrējienā”. Šogad vēlējos skriet komandā, un, aprunājoties ar treneri Anitu Jegorovu, viņa man atrada jauniešus, piemetinot, lai bērnus galīgi “nenokauju”. “Stipro skrējiens” ir smags pats par sevi, visu vēl vairāk apgrūtina laikapstākļi, šogad tas bija aukstums. Nesen aprunājos ar mūsu komandas vienīgo meiteni, un viņa vairs neskries. Sports man ir iemācījis būt psiholoģiski spēcīgam, motivēt ne tikai sevi, bet arī apkārtējos. Tas lieti noderēja “Stipro skrējienā”, kad līdz finišam meitenei palīdzēju tikt ar mānīšanos un lielu muldēšanu. Uzmundrinājums un spēja iestāstīt, ka finišs ir tepat, palīdzēja mums izturēt. Nākamgad turpināšu sevi pārbaudīt un atkal piedalīšos “Stipro skrējienā”.
— Kas jūs dzen uz priekšu?
— Adrenalīns un sacensības gars. Bez adrenalīna dzīvi iedomāties nevaru. Šogad vēlos aizbraukt uz Siguldu un izlēkt ar gumiju. Labprāt izmēģinātu arī izpletņlēkšanu un “Dzelzs vīru skrējienu”. Šogad, noskrienot “Nordea” Rīgas maratonu, pamanīju, ka mans rezultāts ir uzlabojies par pusotru minūti. Kļūstu vecāks, bet sasniedzu arvien labāku rezultātu. Mani tik ļoti nevilina medaļas vai pirmās vietas kā fiziskais spēks un gandarījums, kas pārņem ķermeni un garu pēc katras lielās piepūles.
— Vai tie ir jūsu mērķi?
— Mērķi — jā. Bet sapnis man ir cits. Es vēlētos stāvēt uz goda pjedestāla lielās sacensībās un lai atskaņo Latvijas Valsts himnu. Tas būtu liels gods un milzu sasniegums. Es nekaunētos nobirdināt asaru, jo tas būtu saviļņojošākais brīdis, ko spēju iedomāties.
— Vai sieva atbalsta jūsu aktīvo dzīvesveidu?
— Viņa neiebilst. Man ir enerģija, kuru nepieciešams likt lietā. Ar prieku dodos uz mežu un krauju baļķus, tas sniedz to slodzi, pēc kuras alkstu. Es nevaru mierīgi nosēdēt. Ja haizivs apstājas, viņa mirst no skābekļa trūkuma. Man ir līdzīgi, visu laiku jābūt kustībā. Nezinu, varbūt bērnībā man ir iebarotas driģenes, bet mierā būt es nespēju. Pludmalē es nespētu mierīgi gulēt un sauļoties, es kā bērns sāktu celt smilšu pilis vai darītu ko citu. Kamēr kājas mani nesīs, tikmēr turpināšu iesākto ceļu.
