Sunākstiete Agnese Gailīte ir viena no retajām namamātēm, kura pati mājās cep maizi. Viņai piemīt vēl kāds talants — Agnese ir ne tikai laba saimniece, bet arī ļoti skaisti zīmē.
Sunākstiete Agnese Gailīte ir viena no retajām namamātēm, kura pati mājās cep maizi. Viņai piemīt vēl kāds talants — Agnese ir ne tikai laba saimniece, bet arī ļoti skaisti zīmē.
Ir maz saimnieču, kuras mājās cep maizi, jo tas ir darbietilpīgs process, vajadzīga laba krāsns, un maizi taču var nopirkt veikalā. Taču reti kurš veikalā pirktais kukulītis smaržas un garšas ziņā var sacensties ar mājās cepto. Akciju sabiedrība “Rīgas raugs”, “Rīgas dzirnavnieks” un “Latvijas maiznieku biedrība” maizes cepējiem pat izsludināja konkursu.
Ātri un lēti
Tam pieteicās 98 maizes cepēji no visas Latvijas. Viņu vidū arī Sunākstes pagasta “Gailīšu” saimniece Agnese Gailīte. Viņa stāsta: “Mana maizes recepte ir — ātri un lēti. Sākums tam visam bija ļoti vienkāršs. Kad sākām dzīvot kopā ar vīru, nopirkām telīti. Iepriekšējā saimniece teica, ka barojusi viņu ar maizi. Gribēju darīt tāpat, bet lopiņam piepirkt maizi veikalā nebija iespējams, tāpēc nolēmu cept to pati.”
Pirmais cepums bijis pavisam vienkāršs — milti, ūdens, raugs. Kad telītei domātā maize bijusi gatava, arī Agneses vīrs Aldis nolauzis gabaliņu, pagaršojis un ieteicis sievai cept maizi arī pašiem.
Ķieģelītis pašiem un lopiem
Agnese atceras, ka viņas vecāmāte savlaik cepusi maizi un šo to ierādījusi arī mazmeitai. Mājās, kur Agnese dzīvo tagad, bijusi maizes krāsns, taču tai vajadzējis ļoti daudz malkas. Nu krāsns nojaukta un maizi cep cepeškrāsnī, izmantojot speciālas veidnes.
“Iznāk formas maize jeb tā sauktais ķieģelītis. Sākumā izmantoju miltus no pašu laukos izaugušajiem graudiem. Kad tie beidzās, pirkām veikalā. Cepu gan rupjmaizi, gan saldskābmaizi. Vienkāršāko izbaroju lopiem, labāko ēdam paši, garoziņas tiek arī sunim. Labi visiem. Reizēm laukos ir brīži, kad nav naudas un veikalā neko nopirkt nevar, bet mums mājās maizes nekad nav trūcis. Varam ēst, cik gribas,” tā Agnese.
Gailīšu ģimene rūpējas par palielu lopu saimi. Ir slaucamas govis, liellopi un cūkas. Pienu nodod Neretas pienotavā, kura gan maksā visai neregulāri. Tikai viena problēma — ganības tālu no mājām, lopi uz tām jāved pat četrus kilometrus.
Skice stundu laikā
Agnese ir ne tikai laba saimniece, bet arī ļoti skaisti zīmē. “Gailīšu” mājās ikviens ienācējs var apskatīt apgleznotas istabas sienas. Agnese saka: “Tas mans vaļasprieks. Kad garajos ziemas vakaros nav ko darīt, ķeros pie krāsām. Skolas gados man bija speciāla burtnīca, kurā zīmēju. Darīju to arī stundu laikā. Klausījos, ko stāsta skolotāji, un zīmēju. Dažiem tas netraucēja, bet bija skolotāji, kuri aicināja pievērsties mācībām.”
“Gailīšu” saimniece atzīst, ka piepildījies viņas bērnības sapnis — zīmēt uz sienām. Par zīmējumiem ļoti priecājas viņas dēls Uģis. Baltas sienas istabā ir tik vienmuļas, un Agnese ķērās pie akvareļkrāsām, kuras sajauktas ar zobu pulveri un PVA līmi. Zīmējumus viņa noskata grāmatās, žurnālos, pārzīmē fotogrāfijas. Reiz istabā izcēlies ugunsgrēks, un sienas apkvēpušas. Nu tās atkal nobalsinātas, un pamazām top jauni zīmējumi.
Par prieku vīram Agnese apzīmējusi automašīnu — uz motora pārsega spārnus izpletis vanags, bet aizmugurē uzzīmēts vilks.
