Šis gads iesācies ne pārāk pozitīvi. Vispirms jau tehnisku iemeslu dēļ nevarējām avīzes abonentiem nodrošināt dāvināto kalendāru kopā ar šī gada pirmo laikraksta numuru, kā bija solīts. Pēc tam piedzīvojām vilšanos, jo kalendārs bija citādāks, nekā bijām gaidījuši. Tam sekoja tādu negāciju vilnis, kādu vēl nekad nebijām piedzīvojuši, radās sajūta, ka cilvēki avīzi pasūtījuši tikai kalendāra dēļ. Skumji, ka dāvana, ko, labu gribot, sarūpējām, tika tā noniecināta. Tāpēc kā balzams dvēselei bija tālruņa zvans no Odzienas pagājušajā nedēļā. Paldies Terēzai Kārklai par uzmundrinājumu un labestību! Nevarēju nepiekrist viņas paustajai neizpratnei par to, kāpēc cilvēkos ir tik daudz negāciju un vai tiešām esam zaudējuši jel kādu iemeslu ieraudzīt šajā pasaulē arī kaut ko labu un priecāties par to?
Izrādās, drūmas domas nomāc arī pašus odzieniešus un vietalviešus. Viņi uzzinājuši, ka vietējā pašvaldība nolēmusi uzņēmējiem iznomāt Odzienas skolas ēku. Lai gan skola šajā ēkā vairs nedarbojas, tā palikusi vienīgā vieta, kur pulcēties pagasta teātra kopai, sportistiem un dejotājiem, te regulāri tiek rīkotas izstādes, notiek kultūras pasākumi. Redzot, ka arī uzņēmējam, kurš nolūkojis skolas ēku, bizness nav nemaz tik ziedošs un tūristu pūļi uz Odzienas muižu neplūst, vietējie nobažījušies, ka arī skolas ēka netiks aktīvi apdzīvota, bet vietējiem vairs nebūs pieejama. Vietalvieši cer, ka pašvaldībā sadzirdēs viņu sāpi un ņems vērā iedzīvotāju viedokli.
Vai vietējo iedzīvotāju un pašvaldību viedokli ņems vērā, zīmējot jauno Latvijas novadu karti, — šis jautājums joprojām aktuāls, arī aizvadītajā nedēļā. Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisija pēc pašvaldību iesūtīto priekšlikumu un ierosinājumu izskatīšanas sāka sarunas ar vietvarām par teritorijām, kuras tās skar. Pirmās pie sarunu galda sēdās Pierīgas pašvaldības, un jaunākā informācija liecina, ka 119 novadu vietā nu jau plānots veidot 39, kas ir vismaz par četriem vairāk, nekā sākotnēji bija paredzēts. Es atbalstu reformu un ceru, ka to izdosies īstenot, kā plānots. Neoficiāla informācija liecina, ka, lai cik ļoti censtos Sēlijas reģiona pašvaldības, variants par atsevišķa Sēlijas novada izveidi netiek skatīts. Saeimas komisijas vadītājs Artūrs Toms Plešs netieši apliecināja arī to, ka tāpat netiek skatīts variants par Aizkraukles reģiona Daugavas labā krasta novadu apvienošanu vienā. Tātad visdrīzāk mūsu pusē varētu veidoties novads bijušā Aizkraukles rajona robežās. Lai gan iepriekšējās reformas laikā dažādi brīnumi pieredzēti — robežas zīmētas kā pēc pašvaldību vadītāju partijas piederības, tā draugu būšanas. Arī šīs reformas gaitā jau daži īleni izlīduši no maisa. Piemēram, Līvānu novads. Visu laiku tiek runāts par lielākiem, ekonomiski attīstītākiem, spēcīgākiem novadiem ar kvalitatīvākiem pakalpojumiem. Taču par šī mazā novada paplašināšanu pat domu nav.
Ceru, ka šīs reformas rezultātā tiks sakārtota pārvaldes struktūra mazajos novados un pagastos, jo šobrīd nereti rodas sajūta — jo mazāks un nomaļāks novads, jo lielāka ķeizarvalsts, kur paši raksta savus likumus un pēc tiem dzīvo. Amatus dala, kā grib, uz radu būšanu raugās caur pirkstiem, un žurnālists tur ir lielākais ienaidnieks, jo, nedod dievs, iebāzīs degunu, kur nevajag, un izokšķerēs, ko nevajag.
Zīmējot jauno novadu robežas, no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izskanējis arī solījums atvēlēt finansējumu, lai no katra novada centra līdz lielākajai apdzīvotajai vietai vestu asfaltēts ceļš. Sapnis vai īstenība? Ceļu būves nozares pārstāvji to sauc par fantāziju. Vēl vairāk — pagājušajā nedēļā notikušajā Zemgales Plānošanas reģiona Attīstības padomes sēdē, runājot par reģionālo ceļu attīstību, izskanējusi Satiksmes ministrijas replika lauku ceļus arvien vairāk nodot pašvaldībām. Tās vislabāk zināšot, cik tajos ieguldīt un kā tos izmantot. Par līdzi sekojošu finansējumu to uzturēšanai ne vārda. Jāatzīst, daudzos novados pašvaldības ceļi tiešām ir daudz labākā kārtībā nekā valsts reģionālie ceļi, taču, ko gan var iesākt, ja nav atbilstoša finansējuma.
Satiksmes ministrija, stāstot pašvaldību vadītājiem par plānoto programmu valsts autoceļu tīkla attīstībai turpmākajos 20 gados, kā prioritāti norāda ātrgaitas maģistrāļu izbūvi. Biedrības “Latvijas Ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētājs Andris Bērziņš gan ir skarbs un skeptisks, runājot par valdības ambiciozajiem plāniem par četru joslu ceļiem, pa kuriem drīkstēšot traukties ar 130 kilometriem stundā, ar sadalošo sienu un trokšņu slāpējošajām sienām malās. “Šīs valdības taktika ir nerunāt par šodienas problēmām, nepiedāvāt risinājumus, bet sapņot un diskutēt par tālāku laiku, piemēram, par ātrgaitas valsts ceļu “mugurkaulu” starp lielākajām pilsētām 2040. gadā. Mums nav zināms, vai tiek sapņots arī par finansējuma avotiem,” citēju A. Bērziņu. Skaudrā realitāte liecina par dramatisku finansējuma samazinājumu ceļu nozarei, kā dēļ pēc dažiem gadiem autobraucēji ar nostalģiju varēs atcerēties, kādi ceļi bija 2019. gadā. Proti, 2018. gadā valdība optimistiski plānoja, ka investīciju apjoms nozarē 2020. gadā sasniegs 325,6 miljonus eiro. Tagad redzams, ka realitātē no sapņiem pāri palikuši tikai 86,3 miljoni eiro — nepilnas četras reizes mazāk.
To, ka Latvija nav gatava lieliem projektiem, liecina gan superdārgā Dienvidu tilta izbūve, gan šobrīd procesā esošais “Rail Baltica” projekts, kura īstenošanas darbi kavējas līdz pat četriem gadiem, izlietota vien ceturtā daļa no pieejamās naudas, klibo iestāžu sadarbība, būtiskākais — ļoti gausi rit darbs “Rail Baltica” trasei vajadzīgo nekustamo īpašumu atsavināšanā. Tā secinājusi Valsts kontrole. Vislielākā problēma esot tieši ar īpašumu atsavināšanu projekta īstenošanai. Neatsavināti palikuši 1600 īpašumi, kas ir ļoti daudz. Bet visu šo laiku taču ir vesels bars ierēdņu, projektētāju, arhitektu un citu aktīvu darboņu, kuri par to saņem algu.
Nedēļa noslēdzās ar piedalīšanos izdevniecības “Zvaigzne ABC” klientu dienās Aizkraukles grāmatnīcā. Prieks, ka izdevniecība jau trešo reizi aicina mūs uz šo pasākumu, piedāvājot grāmatnīcas apmeklētājiem izmantot iespēju abonēt arī avīzi. Te patiešām apgrozās tie cilvēki, kuri lasa — gan grāmatas, gan laikrakstus un žurnālus. Bija prieks satikt aizrautīgus lasītājus un iepazīties ar cilvēkiem. Viena no tādām, ar ko iepazinos, ir Inta Bērziņa no Sērenes. Brīnišķīga kundze, kas darina tik skaistas apsveikumu kartītes! Bija prieks vērot, kā ģimenes ar bērniem izvēlas katram piemērotāko lasāmvielu. Grāmatnīcas vadītāja Maija Circene ir pārliecināta — lai gan ir tehnoloģiju laikmets, avīzes un grāmatas var lasīt elektroniski, tiem cilvēkiem, kas nāk uz grāmatnīcu, rakstīto vārdu ir svarīgi lasīt drukātajā versijā. Šī patiešām bija pozitīvām emocijām piepildīta diena!
Vēlu arī jums katram atrast vismaz vienu lietu, kaut sīkumu, par kuru priecāties, taču lai šis prieks pie jums atnāk katru dienu!
Agita Grīnvalde-Iruka,
laikraksta redaktore
