Ilgu laiku apskaudu bērnības draudzeni, kurai Anglijā ir daudz radu. Pateicoties viņiem, draudzene šajā valstī dzīvoja un strādāja gandrīz desmit gadu.
Ilgu laiku apskaudu bērnības draudzeni, kurai Anglijā ir daudz radu. Pateicoties viņiem, draudzene šajā valstī dzīvoja un strādāja gandrīz desmit gadu. Bet es Angliju pazinu tikai no angļu valodas mācību grāmatām, rakstītajiem “topikiem” un atsūtītajām atklātnēm. Lai aizbrauktu ceļojumā uz šo valsti, vienmēr nepietika naudas.
Taču, kā mēdz teikt, nekad nesaki “nekad”. Lielbritānijas vēstniecība sāka organizēt mācību braucienus uz šo valsti rajonu laikrakstu redaktoriem sakarā ar Latvijas iespējamo iestāšanos Eiropas Savienībā. Un mans sapnis par Londonu kļuva par realitāti un aizvadītā gada spilgtāko notikumu.
Bija viss — gan Vestminsteres abatija, Lielais Bens, gan divstāvu autobuss un brauciens ar kuģīti pa Temzu. Bronzas Šerloks Holmss ielas malā, gadu simtiem veidolu nemainījušās telefona kabīnes un kebi. Nebija vienīgi it kā mūžīgās Londonas miglas…
Bet ne jau tikai Londona. Bija arī Herefordšīra un Kembridža, daudzas mazāk ievērojamas vietas un cilvēki, par ko jau stāstīju ceļojuma aprakstā. Bet ne jau viss, kas bloknotā, nokļuvis arī laikraksta slejās. Pārlasot pierakstus, atrodu šo to vērtīgu, ko lasītājiem neesmu pastāstījusi.
Piemēram, to, ka Anglijā vietējās pašvaldības dod pabalstus mums šķietami nereālām lietām — bankomāta ierīkošanai pastā, jo iedzīvotājiem tā būs izdevīgāk; bibliotēkas atvēršanai krogā, jo arī to cilvēki vēlas; jaunam tirgum, jo pēc tāda ir pieprasījums, utt. Izrādās, bērnudārza uzturēšana mazuļiem līdz četru gadu vecumam — tas nav pašvaldības pienākums. “Dārziņu” var organizēt cilvēku grupa, naudu projektam prasot pašvaldībai. Ar to tad arī jāiztiek, otrreiz finansējumu nepiešķir — jāpelna pašiem, ņemot naudu par pakalpojumiem. Tas ir mums jau zināmais makšķeres, nevis zivs došanas variants.
Pašvaldības atvēl naudu arī parka, zaļās zonas ierīkošanai, sporta laukuma izveidei un citām cilvēku sadzīvē svarīgām lietām. Un labākie projekti Anglijā parasti izdodoties sievietēm!
Tas par Angliju, bet, domājot par aizvadīto gadu, es jau redzu nākamo — valstij tik nozīmīgo referenduma gadu. Eiropas Savienība, NATO — kā mūs saņems šīs organizācijas un kā tajās jutīsimies mēs? Ko spēsim paņemt, prasīt, izmantot un ko — arī dot? Nav šaubu, mums ir ko dot. Talantīgi un gudri cilvēki, čakli, strādīgi ļaudis, gadsimtiem ilga kultūra un pasaules līmeņa māksla. Galvenais pašiem to pamanīt un novērtēt.
Pāršķirot aizvadītā gada “Staburaga” komplektu, atklāju, cik daudz Eiropas un pasaules cienīgu cilvēku ir arī mūsu rajonā. Mēs esam centušies viņus ieraudzīt, uzklausīt, citiem parādīt. Cilvēki ir mūsu zelta fonds, kurš neizsīks valūtas svārstību un inflācijas dēļ. Citās valstīs mēs varam mācīties, gūt pieredzi, bet pamats visam ir tepat — mums līdzās. Londonā bija skaisti, bet labāk tomēr Latvijā. Ar šādu atziņu atgriežos no katra ceļojuma. Un pērnais gads nebija izņēmums.
