Rīt apritēs 15 gadu, kopš Latvija atguva neatkarību. Skaista jubileja, kad gribas domāt par labo un patīkamo, ko šajos gados esam ieguvuši.
Rīt apritēs 15 gadu, kopš Latvija atguva neatkarību. Skaista jubileja, kad gribas domāt par labo un patīkamo, ko šajos gados esam ieguvuši. Tomēr, atmiņās vēlreiz izsapņojot skaisto sapni par brīvību, prātā nāk kāda cilvēka tolaik ar patosu teiktie vārdi: “Kaut pastalās, bet brīvi!”. Diemžēl šie vārdi šobrīd pārāk tieši raksturo pašreizējo situāciju, kādā spiesti dzīvot gandrīz 70 procentu Latvijas iedzīvotāju.
Mēs atguvām tiesības uz privātīpašumu. Katrs priecājās par savu stūrīti zemes, kur viņa tēvs un vectēvs lēja sviedrus, par kuru bargi nācās maksāt Sibīrijas plašumos. Nu šī zeme pamazām ieaug krūmos vai tiek pārdota ārzemniekiem — pašiem nepietiek ne naudas, ne laika, lai to apstrādātu.
Mēs ieguvām arī virkni citu brīvību, kuras neesam pratuši pienācīgi izmantot. No tā bieži vien labums bijis tikai mazam pulciņam veiklu darboņu, kuri no tautas slēpjas aiz lepnu savrupmāju žogiem un dārgu automašīnu tumšajiem stikliem. Viņi “par sviestmaizi” pirms vēlēšanām mēdz pirkt mūsu balsis, un jau kuro reizi mēs kāpjam uz viena un tā paša grābekļa, lai kārtējo reizi dabūtu ar kātu pa pieri.
Kāds noteikti pārmetīs — noskaņa pārāk drūma. Jau gadu taču esam Eiropas Savienībā, Latvija ir NATO dalībvalsts. Mūsu valsts augstāko amatpersonu izteikumus uzklausa pasaules lielvalstu vadītāji.
Bet vai līdzdalība starptautiskās aliansēs nozīmē arī laimīgu sabiedrību? Nē. Galvenais taču, lai katrs no mums ar lepnumu varētu teikt: “Es esmu no Latvijas! Tā ir zeme, kur valsts rūpējas par katru iedzīvotāju, nepamet nelaimē un grūtībās nevienu.” Skaisti vārdi, kurus šobrīd vēl pateikt nevar neviens.
Rīt svētki. Atkal plīvos karogi, skanēs svētku runas, bet sirdī nebūs prieka — pārāk maz šajos piecpadsmit gados esam spējuši paveikt un iegūt paši sev.
