Es sapņoju, jā, es jau dzirdu — kāds aicina, jā, mani sauc.
Es sapņoju, jā, es jau dzirdu —
Kāds aicina, jā, mani sauc,
Lai laivā pāri upei irtu,
Kur ņirbot saules stari trauc.
Es stāvu augstā upes krastā,
Viņš līdzās, skatos — bruņinieks,
Plīv mākoņi kā karogs mastā,
Kāds dīvains klusums, maigs un liegs.
Ir ļaudis atraisīti, brīvi
No ikdienas. Kā zāle mirdz!
Uz katra zāles stiebra dzīvi
Kā rīta rasa lāso sirds.
Es gribu pāriet upi straujo,
Viņš roku tur, mans bruņinieks,
Vēl ir par agru, meitēn mazo,
Vēl jāizbauda dzīves prieks.
Vēl jāizaudzina tev dēlu,
Vēl jādod labestība tiem,
Kas atnāks, lūgs, vēl nav par vēlu
Dot mīlestību grūtdieņiem.
Dot maizes riecienu un sāli,
Un mazliet prieku tiem no sirds,
Rau, skaties, redzi zilo tāli
Un ļaudis, kuriem acis mirdz?
Ar Dievu, mīļais, es jau eju,
Ja liktenis man aiziet liek,
Es atgriezīšos līdz ar vēju,
Mans brīnumainais bruņiniek.
