Nezinu, vai kāds ir pētījis cilvēka dzimšanas mēneša saderību ar raksturu, bet jau sarunas ar aizkrauklieti Aināru Uzulnieku sākumā nodomāju: īsts pavasara cilvēks — starojošs, atklāts, komunikabls.
Nezinu, vai kāds ir pētījis cilvēka dzimšanas mēneša saderību ar raksturu, bet jau sarunas ar aizkrauklieti Aināru Uzulnieku sākumā nodomāju: īsts pavasara cilvēks — starojošs, atklāts, komunikabls. Nebiju kļūdījusies. Viņam dzimšanas diena ir maija beigās. Šogad Ainārs to sagaidīs tālu no Latvijas — nelielā Skotijas pilsētiņā Bērvikā. Par to, ko viņš tur dara — mūsu saruna. Vienojāmies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Daudziem aizkraukliešiem simpātiskā jaunekļa vārds palicis prātā no konkursa “Klusie ūdeņi”. Tajā viņš piedalījās četras reizes.
Pēdējos piecus mēnešus Ainārs Aizkrauklē nebija sastopams, tikai aprīļa sākumā atbrauca uz nedēļu atvaļinājumā no Ziemeļanglijas, kur zivju apstrādes rūpnīcā attauko lašus.
Palīdz māsa
— Esmu dzirdējusi, ka ne visi ārzemēs darbu atradušie ir apmierināti ar to un samaksu, kaut arī izmanto firmu palīdzību. Kā tu nokļuvi Bērvikā?
— Braucot strādāt ārzemēs ar firmu palīdzību, bieži vien vajadzīgs liels sākuma kapitāls — 400 — 500 latu, taču piedāvātais darbs nemaz nav tik ienesīgs, jo ārzemēs ir krietni dārgāka dzīvošana. “Ar pazīšanos” darbu atrast vieglāk. Man naudu vajadzēja tikai ceļam. Darbā iekārtoties palīdzēja māsa, kura tur sāka strādāt pāris mēnešu agrāk.
— Vai tuviniekiem nebija iebildumu, ka peļņā brauc tik tālu?
— Viņi to uztvēra ar sapratni, turklāt esmu pieaudzis un pats lemju, kā dzīvot.
Laši neinteresē
— Tas taču ir smags un apnicīgs darbs — no sešiem rītā, kājās stāvot, astoņas stundas veikt vienu un to pašu operāciju — ar nazīti no lašiem atdalīt taukus!
— Nav tik traki, jau pierasts. Turklāt ik pēc pāris stundām ir neliela atpūta.
— Darba tulznās arī esi iedzīvojies?
— Nav nevienas. Grūtāk ir tiem, kuri ar knaiblītēm velk lašiem ārā asakas. Tur bez tulznām neiztikt.
— Droši vien lašus esi atēdies?
— Es tos darbā tik daudz redzu, ka šo delikatesi nemaz nekāroju. Strādnieki rūpnīcā tos var nopirkt par puscenu.
Nejūtas kā baltie vergi
— Vai rūpnīcā strādā daudz latviešu?
— Kādi desmit esam. Zivju apstrādē nodarbina daudz ārzemnieku — ir poļi, lietuvieši, portugāļi, francūži. Protams, arī daudz vietējo. Strādājošie ir gan pavisam jauni — oficiāli atļauts strādāt no sešpadsmit gadu vecuma, gan pensionāru vecumā.
— Kāda pret viesstrādniekiem ir attieksme?
— Ļoti cilvēciska. Nejūtamies kā baltie vergi. Te cilvēkus nešķiro: šis — mūsējais, tas — viesstrādnieks. Taču disciplīna ir ļoti stingra. Darbu var zaudēt ātri.
Sagatavošanās darbam kā armijā
— Kā izpaužas stingrās prasības?
— Piemēram, sagatavošanās darbam notiek stingri pēc reglamenta — kā armijā. Dodoties pie konveijera, jānoauj ielas apavi, jāuzvelk gumijas zābaki, kuri katram ir iedoti, jāuzliek galvā balta cepurīte, jānomazgā rokas. Pēc tam uzvelc baltu virsvalku, vēlreiz nomazgā rokas, noslēgumā — ar spirtu, tad uzliec zilu priekšautu, uzvelc uzročus un cimdus. Tikai tad esi gatavs darbam. Lai šo procedūru stingri izpildītu, mūs novēro īpaši kārtības uzraugi zilās cepurītēs, savukārt viņi pakļauti vēl augstākai priekšniecībai, kuriem galvā sarkanas cepurītes.
— Vai kādam nav ienācis prātā spirtu pamēģināt arī iekšķīgi?
— Nē. Turklāt tas nav domāts dzeršanai, bet gan dezinficēšanai.
Visienesīgākais — svētdienas darbs
— Cik tu nopelni? Droši vien tas Latvijā ir visbiežāk uzdotais jautājums, jo neba lašu dēļ devies tik tālu?
— Protams, ja varētu atrast labi apmaksātu darbu Latvijā, nekur nebrauktu. Darbdienās mums par stundu darba maksā četrarpus latu. Reizēm mums piedāvā strādāt virsstundas, kā arī sestdienās. Tad saņemam septiņus latus par stundu. Ļoti reti, ja ir kāds steidzams pasūtījums, piedāvā darbu svētdienās. Tad maksā desmit latu par stundu. Algu mums maksā katras nedēļas beigās.
Mīlestību izjūt tālumā
— Ja tev piedāvātu palikt Skotijā, vai paliktu?
— Nē. Tur, starp citu, ir ļoti garlaicīga dzīve. Vismaz Bērvikā. Pilsētiņa ir apmēram tikpat liela kā Aizkraukle, tikai kompaktāka. Tur praktiski nenotiek nekādi pasākumi — vienīgi diskotēkas. Tajās apmeklētāji ir no sešpadsmit līdz piecdesmit gadu vecumam.
— Dažkārt cilvēki, kuri strādā ārzemēs, atzīst, ka svešumā viņus moka stipras ilgas pēc dzimtenes. Kā ir tev?
— Pavisam dīvaini. Nekad par to īpaši nebiju domājis. Kad gatavojos braukt uz ārzemēm, nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad došos prom. Sākot darbu Anglijā, mani pārņēma tādas ilgas pēc visa Latvijā atstātā, pēc mājām… To grūti vārdos izstāstīt. Laikam jau dzimtenes mīlestība tā īsti uzplaukst, tikai svešumā esot.
Meitenes kalorijas neskaita
— Kādas tev šķiet skotu meitenes?
— Ļoti dūšīgas. Reti var redzēt kādu slaidu, ko gan nevar teikt par Londonas meitenēm. Sākumā es uz viņām skatījos pat mazlietiņ nievājoši. Pēc pāris mēnešiem, kad pats pieņēmos svarā, es viņas sapratu. Kā tu vari būt slaids, ja maizes klaipiņā vien ir ap piecsimt kaloriju.
— Vai dzīve, salīdzinot ar Latviju, ir dārga?
— Kā kurā vietā un kā kurai precei un pakalpojumam. Tā kā pilsētiņā, kurā dzīvojam, ir maz veikalu, cenas ir ļoti augstas, jo nav konkurences. Savukārt lielajās pilsētās viss ir lētāks. Mūsu dzīvesvietā klaipiņš maizes maksā ap latu, četri pieci vistas stilbiņi — trīsarpus, četrus latus, cigaretes — četrus, četrarpus latus. Tehnika gan te ir ļoti lēta. Piemēram, mašīnu vai televizoru var nopirkt par nedēļas algu.
Vilina Lohnesa ezers
— Kādi tev ir sadzīves apstākļi?
— Gandrīz vai ideāli. Mēs piecatā, ļoti tuvi paziņas, īrējam māju. Tajā ir visas ērtības. Piemēram, manā istabā ir pat kamīns. Apsildīšanai gan nopirkām elektrisko sildītāju. Te ziema mūsu izpratnē būtu gandrīz vai pasaules brīnums. Decembrī šeit viss vēl bija zaļš. Īres maksa ir diezgan augsta — nedēļā katrs maksājam 40 latu.
— Vai brīvdienās nav garlaicīgi?
— Nē! Mēs sametām naudu un nopirkām kopēju mašīnu. Ar to dodamies izbraukumos. Mums tuvākā lielākā apdzīvotā vieta ir Edinburga. Esam bijuši ekskursijā arī klinšainajos apgabalos. Drīzumā plānojam braucienu uz Lohnesa ezeru. Tas gan ir patālu, bet vienā dienā tur var nokļūt.
— Ko iesāksi ar ārzemēs nopelnīto naudu?
— Gribu nopietnāk nodarboties ar mūziku — ierakstīt dziesmas. Mans draugs raksta mūziku, es — tekstu. Pirmie mēģinājumi jau bija, bet diemžēl mūsu piedāvātā dziesma līdz plašākam klausītāju lokam nenonāca — studijā pazuda diskete ar ierakstu.
— Kad draugi tevi atkal varēs satikt Aizkrauklē?
— Droši vien vasaras vidū — kārtējā atvaļinājuma nedēļā. Tādas mums gadā ir piecas. Četrreiz pa nedēļai un vienreiz — divas.
— Tad jau ceļam vien visu naudu notērēsi?
— Nav tik traki. Biļete turp un atpakaļ izmaksā 190 latu.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ainārs Uzulnieks.
DZIMŠANAS VIETA: Aizkraukle.
DZIMŠANAS GADS: 1977. gada 21. maijs.
ĢIMENE: neprecējies. IZGLĪTĪBA: Ogres profesionāli tehniskajā skolā iegūta būvgaldnieka — namdara specialitāte.
VAĻASPRIEKS: mūzika, ceļošana, sports.
HOROSKOPA ZĪME: Dvīņi.
