Aizvadīto nedēļu varu dēvēt par pārdomu nedēļu gan paša dzīvē, gan vērojot notikumus Latvijā un pasaulē.
Vasaras sezona orientēšanās sportā jau beidzas, tāpēc var apkopot paveikto un domāt par nākamo — ziemas sezonu, cerot, ka varbūt atkal piedzīvosim sniegu un salu.
Gan es, gan mani audzēkņi no Ogres novada sporta centra lielākoties startējām orientēšanās sacensībās tepat Latvijā. Taču nesen bijām arī 24 stundu orientēšanās sacensībās Igaunijā. Mani audzēkņi izcīnīja medaļas, bet mēs, seniori, palikām astotajā vietā. Taču tam ir objektīvs iemesls — jāsadziedē kājas trauma, kuru guvu šovasar. Savukārt vietējās sacensībās “Cēsu rudens” uzvarēju. Tās bija individuālās sacensības. Ir labi, ka varu būt ne tikai treneris, bet arī startēt pats. Tad saviem audzēkņiem varu labāk stāstīt par konkrētās sacensību vietas īpatnībām un palīdzēt nepieļaut kļūdas. Lieliski panākumi bija aprīlī, kad divi mani audzēkņi pasaules skolēnu orientēšanās čempionātā Skotijā Latvijas izlases sastāva izcīnīja pilnu medaļu komplektu.
Piedāvāju trenēt jauniešus šajā sportaveidā arī Aizkraukles rajonā, taču saņēmu atteikumu — neesot grupas, programmas, vietas un tamlīdzīgi. Vienīgi jaunieši no organizācijas “Jaunie eksperti Skrīveriem” jau vairākus gadus aktīvi interesējas par orientēšanās sportu un paši mēģina rīkot sacensības. Šobrīd tā ir liela problēma — rast iespēju jauniešiem nodarboties ar ko lietderīgu un interesantu. Bieži vien trūkst mērķtiecības un izaugsmes iespēju. Sports ir viens no labākajiem veidiem, kā trenēt tiekšanos uz kādu noteiktu mērķi.
Ja neņem vērā traumu, sezona kopumā bija veiksmīga. Mūsu komanda “Carnikava—Skrīveri” Eiropas čempionātā Sanktpēterburgā savā vecuma grupā bijām ceturtajā vietā, savukārt pasaules čempionātā — astotajā. Protams, gribējām tikt augstāk, taču nepaveicās. Tomēr neskumstam. Pēc diviem gadiem varēs mēģināt atkal. Tad būs pasaules čempionāts, taču nākamais Eiropas čempionāts notiks jau nākamvasar Somijā, pie Polārā loka. Kas zina, varbūt veiksies vēl labāk.
Pēdējās nedēļās diskutē par to, vai paralimpisko spēļu medaļu ieguvēji pelnījuši tikpat lielas prēmijas kā tradicionālo spēļu uzvarētāji. Šķiet, funkcionāri aizmirsuši, kāda ir paralimpisko spēļu ideja. Es savlaik strādāju ar bērniem, kam bijušas veselības problēmas. var apbrīnot viņu gribasspēku reizēm sasniegt šķietami nesasniedzamo. Paralimpisko spēļu mērķis ir pierādīt, ka invalīdi nav sliktāki par veselajiem, ka viņi atbilstoši savām spējām spēj paveikt ļoti daudz un rezultāti ir vienlīdz vērtīgi.
Ja valsts sūta sportistus uz šādām sacensībām, arī atzinībai par sasniegumiem jābūt tādai pašai kā olimpisko spēļu dalībniekiem. Tieši tā vislabāk izpaužas valsts attieksme pret tās iedzīvotājiem. Ne velti šīs sacensības notiek turpat, kur olimpiskās spēles, un tām velta ne mazāk uzmanības.
Pagājušās nedēļas aktuālākais notikums Latvijā noteikti bija medicīnas, izglītības darbinieku un policistu protesta akcijas. Vērojot notiekošo, kārtējo reizi pārliecinājos, ka esam pacietīga tauta, kura var bezgalīgi “sajozt siksnu”, divdesmit gadu staigāt vīzēs un klausīties solījumus, kurus neviens nemēģina pildīt. Kaimiņzemēs, piemēram, Polijā vai Krievijā, zemnieks ar traktoru bloķē ceļu un projām nebrauc tikmēr, kamēr prasības izpildītas.
Mums jau sen skaļi un regulāri valdībai vajadzēja atgādināt, ka vēlamies dzīvot labāk. Politiķiem laikam šķiet, ka visi dzīvo pārtikuši, tāpat kā viņi. Statistika liecina, ka šobrīd ar dzīves līmeni apmierināti ir tikai trīs līdz pieci procenti iedzīvotāju. Pārējiem ir lielākas vai mazākas problēmas.
Taču mēs vienmēr gaidām, ka nāks citi un mūsu vietā paveiks “brīnumu”, un dzīve kļūs labāka. To pierādīja arī divi referendumi, kas notika šovasar. Abos pietrūka balsu, lai likumprojekti iegūtu spēku. Mēs kārtējo reizi parādījām, ka lielākajai sabiedrības daļai ir vienalga, kas notiek, ka trūkst drosmes vai vēlēšanās cīnīties par savām tiesībām.
Ja mums ir sava valsts un vēlamies tajā dzīvot ne sliktāk par kaimiņiem, tad mums pašiem kaut kas jādara, lai sapnis piepildītos. Pretējā gadījumā mēs patiešām sagaidīsim šo “kādu”, kurš nāks un kaut ko darīs. Taču, visticamāk, šis “kāds” pūlēsies savā, nevis mūsu, čīkstētāju, labā. Zviedri aicina pie sevis darbā mediķus gan no Igaunijas, gan Latvijas. Zviedri zina, ka pie mums ir labi speciālisti, tikai viņiem nemaksā atbilstošas algas. Un viņi vienkārši pērk labāko. Nesen līdzīgi rīkojās arī norvēģi, piedāvājot darbu medmāsām. Un kas paliks mums?
Tomēr braukšana peļņā uz ārzemēm nav izeja. Mums jāpanāk, ka arī savā zemē varam labi dzīvot. Mēdzam žēloties, ka paši esam radījuši milzīgu negatīvismu, trūkst gaišu un jauku emociju, tomēr, ja ļausim, lai mums nemitīgi kāpj uz galvas, tad noteikti būs ne viens vien, kas to izmantos.
Klāt rudens ar košām krāsām, saule mijas ar pelēkiem lietus mākoņiem. Šis rudens šķiet skaistāks nekā citi. Tāpēc aicinu izmantot mirkļus un baudīt dabas skaistumu. Klausīties, kā zem kājām čab lapas, no jauna ieraudzīt vietas, kurām ikdienā ejam garām un neievērojam, cik tās patiesībā ir jaukas.
