Vardarbība ierauj tādā kā apburtajā lokā, jo tā vienmēr rada citu vardarbību. Ja cilvēks, kurš cietis no vardarbības, savas ciešanas neprojicēs uz citiem, viņš šo agresiju vērsīs pret sevi. Mocīsies sāpēs un šaustīs ar pārmetumiem. Arī tā būs tā pati vardarbība, tikai pašam pret sevi.
Es piedzimu pēc tam, kad tēvs bija ieslēdzis manu māti, kura bija septītajā grūtniecības mēnesī, kambarī pie žurkām un uz divām dienām aizgājis dzert. Sitieni un asaras mūsu ģimenē bija norma. Māte mēģināja bēgt, bet ikreiz tēvs viņu noķēra un piekāva. Bieži tikām sistas mēs abas. Nežēlīgi, uz pēkšņas agresijas pamata. Mani sita pat par to, ka es uz ielas atļāvos skriet pakaļ un skaļi saukt vārdu “tētis”. Reiz, kad biju sista par to, ka skaļi noliku krēslu uz grīdas, kamēr tēvs skatījās hokeju, māte paņēma mani un mēs aizbēgām.
Tēvs vēlāk pa reizei turpināja braukt pie mums. Cienastā allaž bija bagātīgs klāsts alkohola. Arī tajās reizēs saskārāmies ar krietnu devu vardarbības. Pret mani tika vērsta arī seksuāla vardarbība. Māte aizvien vairāk noslēdzās no visiem, sāka slimot. Es visu savu bērnību ienīdu sevi. Savu darbu bija izdarījusi tēva rīcība un vārdi, kuros tiku dēvēta. Visu bērnību un jaunību jutos lieka, nevienam nevajadzīga un netīra. Ilgus gadus jutos atstumta un meklēju kādu, kuram es nebūtu lieka. Kādu, ar kuru kopā es varētu būt pasargāta.
Pie sevis klusībā solījos nekad dzīvē neatkārtot savu vecāku kļūdas, taču… ir pagājuši daudzi gadi un es saprotu, ka daudzās situācijās rīkojos identiski. Arī mani reizēm pārņēmušas nekontrolētas dusmas un tām sekojusi spontāna rīcība. Esmu nodarījusi daudz pāri saviem bērniem, kā to nodarīja man. Taču es izvēlējos ieguldīt sevī milzu darbu, lai izprastu manā vecāku ģimenē un manī pašā notikušo. Es iemācījos savaldīt sevi, lai nenodarītu pāri citiem. Esmu lūgusi piedošanu cilvēkiem, kuriem ir nācies ciest manas agresijas dēļ. Esmu lūgusi Dievu, lai mana rīcība neatstātu viņos nekādas rētas. Sevi gan nespēju iemīlēt vēl joprojām, bet es radu sevī spēku piedot. Tas notika brīdī, kad mēs izlīgām ar māte, viņai uz nāves gultas guļot. Atceros, ka sāpēs kliedzu uz viņu par visu, kas manī bija krājies no mazām dienām. Kliedzu, kāpēc viņa neaizstāvēja mani? Viņa klusēdama klausījās un klusu nočukstēja: “Man bija tik ļoti bail!” un tikpat klusi: “Piedod par visu!”. Es sapratu, ka beidzot spēju piedot. Visiem.
