Kristus Spēka Aizkraukles evaņģēliski luteriskās draudzes priekšniece Anita Rasa par ilggadēju, uzticīgu un nesavtīgu kalpošanu saņēmusi augstāko Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas apbalvojumu — nozīmi “Uzticības vairogs”.
“Tā ir sirds kalpošana”
Anitai Rasai apbalvojumu pasniedza Daugavpils diecēzes bīskaps Einārs Alpe, atklājot, ka viņa ir pirmā, kam “Uzticības vairogs” pasniegts pēc Reformācijas 500 gadu jubilejas, kas tika svinēta 31. oktobrī. Savukārt Latvijā viņa ir 157., kas saņēmusi šādu apbalvojumu.
— Ko jums pašai nozīmē šis apbalvojums?
— Tas ir milzīgs gods, līdzšinējā darba novērtējums — uzceltais dievnams ir arī manis izauklēts. Tomēr tas nav apbalvojums man vienai, paldies visai draudzei, tās valdei un padomei, ikvienam, kas aktīvi kalpojis daudzu gadu garumā, mācītājam un viņa ģimenei, kura dzīvo baznīcā. Par visu pateicība Dievam! Viena es neko nespētu. Reizē izjūtu arī lielu atbildību — man jāturpina kalpot, vienalga, kā — esot draudzes priekšniecei vai darot citus darbus.
— Kas jādara draudzes priekšniekam?
— Jāatbild par visu dievnamu un draudzes darbu, sākot no ugunsdrošības un beidzot ar finanšu pārskatiem Valsts ieņēmumu dienestam. Tas nav viegls darbs. Parasti cilvēki domā, ka par visu atbild mācītājs, tā nav, tā ir draudzes priekšnieka atbildība.
Mūsu draudzē priekšnieku pārvēlē ik pēc četriem gadiem, kādreiz to darījām ik pēc trijiem gadiem.
— Priekšnieks saņem algu?
— Mēs kalpojam bez maksas. Tā ir sirds kalpošana, kas rada ļoti labu sajūtu. Dievs Bībelē ir teicis, ka svētīgāk ir dot, un mēs dodam no sevis. Tā ir jebkura veida došana — gan materiāla, gan garīga, gan arī praktiska palīdzība.
Sēklu iesēj kristībās
— Vai ticība jums iedota ģimenē?
— Bērnībā dzīvoju Daudzeses pagastā, mani vecvecāki — Emīlija Kalve un Otto Kalve — bija ļoti ticīgi, viņi apmeklēja dievkalpojumus vietējā baznīcā, arī mamma gāja baznīcā. Atmiņā spilgti palikusi aina, kā zirga kamanās braucām uz Ziemassvētku dievkalpojumu, jo dzīvojām apmēram piecus kilometrus no baznīcas. Tajā bija auksti, mani ļoti satuntulēja. Kā bērnam man baznīcā bija garlaicīgi, tomēr ticības sēkla tika iesēta — 1951. gadā, kad man bija viens gads, mācītājs Nikolajs Plāte mani nokristīja.
Mantojumā no vecvecākiem palikusi Bībele vecajā drukā, tās malās ir vecvecāku, manas mammas un citu radinieku ar zīmuli veiktās piezīmes, saglabājusies arī kvīts, kas izdota 1942. gadā par samaksātu draudzes nodokli. Atšķirot Bībeli, šķiet, ka uzdvesmo vēsturiska manas dzimtas elpa — tās ir fantastiskas izjūtas!
Kad piedzimu, mans vectēvs jau bija miris. Bērnībā ciemojoties pie vecāsmātes, spēlēju vectēva gatavoto mūzikas instrumentu — ar kājām minu plēšas, skanēja kā ērģeles. Vectēvs bija izgatavojis divus tādus instrumentus, vienu — baznīcai, otru spēlēja mājās. Tie vairs nav saglabājušies. Vectēvam nebija muzikālās izglītības, visu viņš apguva pašmācībā. Vectēvs mūziku mācīja visiem saviem bērniem, arī manai mammai. Viņa spēlēja akordeonu, dziedāja. Arī es ilgus gadus dziedu draudzes ansamblī — kopš tā dibināšanas. Dziedot pateicos par Dieva žēlastību, mīlestību un svētību. Mūzika ceļ dvēseli spārnos.
Baznīcas uzcelšana — ticības piepildījums
— Kādreiz esat bijusi oktobrēnos un pionieros?
— Skolas laikā darbojos šajās organizācijās, tomēr komunistiskajā partijā neesmu bijusi, lai gan darbavietā mani mudināja tajā iestāties. Kādreiz strādāju “Lauktehnikā” par galveno ekonomisti. Man jau bija nobrieduša cilvēka pārliecība, ka partijā nav jāstājas, jo esmu kristiete.
— Mācītājs Ainars Spriņģis reiz sacīja, ka pirmais iespaids par jums bijis — jūs esot ļoti prasīga un izpildīga.
— Kad cēlām dievnamu, viņš pie manis ieradās kā galdnieks slēgt līgumu, jo taisīja baznīcas durvis. Visu sīki noskaidroju, cik kas maksā un kāpēc, jo kārtībai finanšu lietās jābūt. Tā arī radās prasīguma iespaids. Ainars Spriņģis uztaisīja durvis un pēc kāda laika pa tām baznīcā iegāja kā mācītājs. Vissaturīgākais posms manā dzīvē sākās tad, kad nolēmām celt dievnamu. Dievs man neļāva nomirt, bet palikt šajā dzīvē un kopā ar pirmo draudzes priekšnieci Violu Sniedzi un citiem draudzes locekļiem īstenot šo ieceri līdz galam. Baznīcas uzcelšana ir manas ticības piepildījums.
Laiku pa laikam notiek Dieva brīnumi
— Kādās dzīvības briesmās esat bijusi?
— Dzīvības briesmas bijušas gan man, gan vistuvākajiem cilvēkiem. 1976. gadā, pirms manas pirmās meitas piedzimšanas, mana mamma, braucot ar velosipēdu, Jaunjelgavā nokrita uz ielas un guva smagas traumas, arī galvas pamatnes lūzumu. Mediķi teica, ka viņa neizdzīvos — lai mēs gatavojamies bērēm. Tas man bija ļoti smags pārdzīvojums, īpaši tādēļ, ka es gaidīju bērnu. Raudot lūdzu Dievu, lai viņš glābj manu mammu, jo viņa man ir vajadzīga turpmākajā dzīvē. Dievs uzklausīja lūgšanas, un mamma atveseļojās. Tad ārsti teica, ka viņa būs vājprātīga, vajadzēs ievietot pansionātā. Mammai bija traucētas garšas un ožas sajūtas, bet citu problēmu tobrīd nebija. Dievs viņu izdziedināja pilnībā — tas ir Dieva brīnums. Viņš ir vislabākais ārsts.
Pusgadu pēc otrās meitas piedzimšanas, 1979. gadā, man sākās veselības problēmas — nesarecēja asinis. Uz visas miesas izveidojās dažāda lieluma asins izplūdumi. Ja tādi rastos galvas smadzenēs, aizietu mūžībā. Rīgas ārsti man neko labu nesolīja. Lūdzu Dievu ar ļoti lielu uzticību un cerību, jo Bībelē teikts, ka Viņš ir mans palīgs un glābējs. Nejauši, bet gan jau Svētā Gara vadīta, enciklopēdijā izlasīju, ka asins recēšanu veicina pelašķu tēja, un sāku to dzert — trīs litrus dienā. Visu laiku lūdzos, arī mamma un citi radi par mani lūdzās. Pārbaudēs ārsti bija pārsteigti, ka veselība tik strauji uzlabojas. Paldies Dievam, ka Viņš mani izglāba! Sapratu, ka Dieva plānā ir kāds īpašs uzdevums, kas man jāveic šeit, zemes dzīvē. Tad vēl nezināju, ka piedalīšos baznīcas celšanā un vadīšu draudzi.
— Ārstiem atklājāt, ka lūdzāt Dievu?
— Kad ārstam teicu par pelašķu tēju, viņš ar dusmām, naidīgu attieksmi izsaucās: “Ko jūs te stāstiet, tad jau visi no pelašķu tējas izārstētos!” Ārsti ir dažādi. Ja jūtu, ka viņiem ir nicīga, nievājoša attieksme, neko par Dievu nestāstu. Ja redzu, ka viņi ticības lietas izprot, novēlu Dieva svētību un palīdzību. Bībelē teikts: “Raugies, lai kalpošanu, ko saņēmi no Kunga, tu veiktu līdz galam.” Dievs mani izdziedināja, un es Viņu nevaru piekrāpt, man Viņam jābūt uzticīgai visu mūžu.
Kad manai jaunākajai meitai bija tikai seši gadi, viņa ziemā saaukstējās — iekaisa sejas nervs. Bērnu slimnīcā Rīgā kāda darbiniece ieteica konsultēties ar citas nodaļas ārstiem, bet viņi atzina, ka tūlīt nepieciešama operācija aiz auss kaula, kur bija sastrutojums un nospiests nervs. Operācija bija veiksmīga, un ārsti teica, ka vajadzēja tikai vēl nedaudz laika, lai šis nervs vairs neatdzīvotos, un tad meitai paliktu šķība mute uz visu mūžu. Vai tā nebija tieša Dieva vadība, ka viss beidzās tik labi? Bēdas un Dieva brīnumi notiek laiku pa laikam. Sāpēs esi kā pāršķelts, tomēr par pārbaudījumiem esmu vienmēr pateikusies un lasījusi Bībeli. Dievs nekad neatstāj cilvēku, ja viņš no sirds lūdz un Viņam patiesi uzticas.
Instrukcija cilvēku dzīvei lasāma Bībelē
— Kāpēc dzimtas un jūsu stiprā ticība jūs nepasargā?
— Dievs pārbauda mūsu ticības stiprumu, arī bēdās, sāpēs jāpaliek pie Viņa, bez Viņa ziņas šai pasaulē nekas nenotiek. Dieva spēks parādās cilvēka nespēkā, kopā ar Dievu iespējams izturēt visas rūpes, raizes un bēdas. Daudzi bēdās novēršas no baznīcas un pārmet — kur Dievs bija, kad notika nelaime? Bet cilvēki paši vainīgi, ka ikdienā nav bijuši attiecībās ar Dievu. Nevar atdalīt — sešas dienas nedēļā man ir laicīgā dzīve un tikai svētdienās kristīgā dzīve. Tai jābūt vienotai. Jāatceras — ko sēsi, to pļausi. Ja sēsi laipnību, pazemību, mīlestību, to arī saņemsi. Ja naidu — saņemsi to pretī. Katras dienas vakarā jāizvērtē, ko esi sliktu darījis ne tikai vārdos un darbos, bet arī domās, un jālūdz piedošana. Jālasa Dieva vārds, jāvelta laiks rīta, vakara lūgšanām, dievkalpojumos ar Svēto Vakarēdienu jāuzņem dievišķais spēks. Kā ikvienai mašīnai, iekārtai ir instrukcija, tā instrukcija ir arī cilvēku dzīvei, un tā lasāma Bībelē.
Baznīcā rodu mieru, prieku, spēku, nepazīstu depresiju. Mēs katrs redzam, kāda dabā ir uzcelta māja, bet neredzam, kāda māja ir uzcelta otra sirdī un vai tajā mājo Svētais Gars. Sirds mājoklis ir ļoti svarīgs, mums ir jāgādā, lai sirds māja nebūtu sabrukusi. Cilvēki bieži domā — man nav laika, ir darbs, mājas, bērni, kad būšu vecs, tad iešu baznīcā. Prieks par jaunajām ģimenēm, kuras tā nedomā, apmeklē dievkalpojumus, un viņu bērni tajā laikā nodarbojas svētdienas skolā. Man ļoti patīk dziesma ar Guntara Rača vārdiem un Raimonda Paula mūziku, tās piedziedājumā ir šādi vārdi: “Vienmēr, vienmēr būs vaļā durvis,/Vienmēr, vienmēr tu vari nākt/Šai svētā namā pielūgt Dievu/ Un dzīvi piepildītu sākt!” Mūsu baznīcas durvis ir atvērtas visiem! ◆
Uzziņa
Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) apbalvojums “Uzticības vairogs” — sudraba zīme vairoga formā ar zelta krustu un LELB emblēmu vidū — dibināts 2005. gada 2. oktobrī, Pļaujas svētkos. Tā devīze ir vārdi no Jāņa vēstules: “… ar uzticību tu visu esi darījis.” Ar to apbalvo personas par ilgstošu uzticīgu un uzcītīgu kalpošanu, priekšzīmīgu un godīgu pienākumu izpildi.
