Saistībā ar programmu “Leonardo da Vinči mobilitātes projekts” astoņi Aizkraukles profesionālās vidusskolas (APV) audzēkņi mēnesi bija praksē Vācijā. Par pieredzēto, strādājot uzņēmumos Brēmenē, viņi pastāstīja arī “Staburagam”.
Jāceļas piecos
Praksē Vācijā strādāja labākie APV audzēkņi — Valdis Škens, Lauris Krištops, Jānis Konopeckis, Roberts Vilciņš, Jānis Puriņš, Miķelis Prokofjevs, Guntis Grāvītis un Jānis Bušmanis. Brēmenē jaunieši nokļuva bez pārpratumiem, par visu bija parūpējies projekta koordinators Vācijā — bija sagādāts transports, ar ko no lidostas nokļūt dzīvesvietā. Kopā ar jauniešiem uz Vāciju brauca un pirmo nedēļu tur dzīvoja arī APV projektu koordinatore Evita Vorza. Pirmās divas dienas Evita devās līdzi puišiem, lai iepazītos ar darba devējiem, pārliecinātos, vai viss ir kārtībā, kādi ir apstākļi, novērtētu situāciju. Automehāniķiem katram bija sava prakses vieta, bet galdnieki uzņēmumos strādāja pa diviem. Attālums līdz darbavietām bija ļoti atšķirīgs. Kādam tā bija desmit minūšu attālumā, citam bija jābrauc stunda. Darbdiena sākās septiņos, tāpēc tiem, kuriem bija jābrauc tālāk, nācās celties pat piecos rītā.
Arī atpūšas
Projekta organizatori bija sarūpējuši dažādas brīvā laika izklaides iespējas. Puiši izvēlējās sev saistošākās — apmeklēja “Mercedes” rūpnīcu, alusdarītavu “Beack’s”, spēlēja peintbolu, izbrauca laivā pa Vēzeres upi un gida pavadībā izstaigāja Brēmenes vecpilsētu. “Šaurākajā ielā tik tikko varēja ielīst,” atceras Miķelis. “Vēl gājām uz baseinu, fitnesa centru, kas tur bija atvērts visu diennakti.”
Attieksme pret iebraucējiem Vācijā gan nav īpaši pozitīva, ja zina valodu, īpašu pretenziju nav, bet vispār iebraucēji nepatīk. “Vācijā Latvija ir Krievija,” saka Lauris. “Iepazināmies ar vietējiem, un viņi visi domāja, ka mēs esam no Krievijas.”
Iecietīgi
priekšnieki
Kā stāsta puiši, kuri ir strādājuši Latvijā, Vācijā darba apstākļi un darba devēju attieksme esot daudz labāka — priekšnieks nekad nekliedz, Latvijā gan dažiem bijusi tāda pieredze. Vācieši uzmana, lai darba vieta vienmēr būtu kārtībā, viņiem arī izdodas visu nolikt vietā. “Manā darba vietā bija uzraksti plakātos ar tekstu, kas aicina ievērot tīrību: “Kārtība ir kvalitāte”, stāsta Miķelis.
Puiši secinājuši, ka vāciešiem augsta darba kvalitāte ir tāpēc, ka viņi strādā ļoti lēni, pārdomāti, izdara mazāk, bet maksimāli perfekti. Kolēģi puišiem aizrādījuši, lai nesteidzas, atpūšas, un tas šķitis neierasti, jo Latvijā bijis citādi — jāstrādā iespējami ātrāk. “Vācijā viņiem ir “cietā” alga, tāpēc var lēni strādāt,” domā Miķelis. “Kolēģi bija ļoti laipni, izpalīdzīgi, ja kļūdies, nedusmojas, tikai pasaka, kā jādara.”
Ekskluzīvi materiāli
Praksē puiši varēja pārbaudīt APV četros gados iemācīto. Cik tad zinoši bija jaunieši? Viņi atzīst, ka lielākais šķērslis bija valoda, bet profesionālās iemaņas pietiekami labas. Lielākais jaunums un nezināmais mūsējiem bija modernās tehnoloģijas, par dažām puiši teic: “Tādiem tuvumā nebijām bijuši. Un kādus logus viņi taisa… Nereāli labus. Kvalitāte, materiāli, no kādiem tur izgatavo logus, Latvijā ir ekskluzīvi, bet Vācijā — standarts. Latvijā uzņēmumi cenšas izmantot pēc iespējas lētāku materiālu, līdz ar to — nekvalitatīvāku. Taču dārgus un kvalitatīvus izstrādājumus Latvijā daudzi nevar atļauties nopirkt.”
Lauris strādāja salīdzinoši lielā servisā, kur dienā saremontē ap 30 automašīnu. “Pirmās divas nedēļas pārbaudīja katru skrūvi. Strādāju poļu uzņēmumā, vairāk komunicēju angliski, ar poļiem krieviski un žestu valodā, dažreiz bija arī “mēmais šovs”,” stāsta Lauris. Miķelis piebilst: “Galdniecībā bija vieglāk, jo pie darbgaldiem bija ļoti skaļi, un tad jau tāpat neko nevarēja dzirdēt. Starp citu, lai strādātu, pie katra darbgalda ir vajadzīga apliecība, citādi, ja darbinieks gūst kādu traumu, nemaksā apdrošināšanu. Apliecības var iegūt uzņēmumos. Latvijā, pabeidzot skolu, ir tiesības strādāt pie jebkura galda.”
Skrūvē arī meitenes
Miķelis stāsta, ka vietējo skolu praktikanti par darba veikšanu īpaši neuztraucās: “Stāvēja, rokas kabatās sabāzuši, ja desmit reižu neparāda ar pirkstu, tad nedara. Galdniecības meistari slavēja mūsu izglītības sistēmu, Latvijā arodu mācāmies trīs gadus, un pēc tam pusgadu ir prakse. Vācijā jaunieši septiņas nedēļas apgūst teoriju un pēc tam septiņas nedēļas ir praksē. Kamēr praksē aizmirst teoriju, un otrādi.” Arī autoservisa īpašnieks, pie kura praksē strādāja viens no puišiem, atzina, ka Vācijas apmācības sistēma viņam nav pa prātam — četras nedēļas mācās teoriju un uzreiz iet praksē, bet mūsu jaunieši jau ir ar pamatīgu teorijas bagāžu. Vācijā galdnieki mācās trīs gadus, bet automehāniķi sāk mācīties no 14 gadu vecuma. Piemēram, “Mercedes” rūpnīcā apmācības ilgst septiņus gadus. Tur ir arī daudz meiteņu — mehāniķu. “Mūsu skolā nebija nevienas,” teic viens no puišiem. “Tikai galdnieku kursā viena mācījās.”
Uzņēmumi, kuros strādāja puiši, bija vidēji lieli un mazi. Lielākie Vācijas uzņēmumi nevēlas praktikantus no ārvalstīm.
Iespēju
izmantos
Visiem astoņiem puišiem pēc nostrādātajām četrām nedēļām piedāvāja darbu prakses vietās. Šis piedāvājums ir lielisks mūsu jauniešu zināšanu, uzcītības un prasmju apliecinājums un novērtējums.
Jautāju, vai jaunieši šo piedāvājumu izmantos. Vairāki puiši jau nolēmuši, ka pēc izlaiduma dosies peļņā uz Vāciju. Daži teic, ka darba piedāvājumu izmantotu, ja zinātu valodu, viens APV audzēknis dosies uz Angliju, mācīsies koledžā, viens plāno studēt Rīgas Tehniskajā universitātē. Lielākais klupšanas akmens, meklējot darbu Latvijā, ir pieredze. To prasa gandrīz vienmēr, tāpēc iespēja praktizēties Vācijā, nopelnīt, iekrāt naudu un atgriezties Latvijā ir ļoti laba.
