Lai noskaidrotu, kā noteikumus ievēro zvejnieki ar tīkliem un makšķernieki, reidā kopā ar Madonas reģionālās vides pārvaldes valsts vides inspektoru Edvīnu Gudrīti un motoristu Intaru Gūtšmitu devās arī „Staburags”.
Lai noskaidrotu, kā noteikumus ievēro zvejnieki ar tīkliem un makšķernieki, reidā kopā ar Madonas reģionālās vides pārvaldes valsts vides inspektoru Edvīnu Gudrīti un motoristu Intaru Gūtšmitu devās arī „Staburags”.
Šoreiz inspektori kontrolēja Daugavas posmu no Pļaviņām līdz Koknesei. Nedēļas nogalē upes krastos bija ļoti daudz atpūsties gribētāju. Lielākā daļa no viņiem rīkojās ar gruntsmakšķerēm. Acīmredzot, daudzus bija satraukusi ziņa, ka Daugavā noķerts 58,2 kilogramus smagais Latvijas rekordsams. Liela zivs ir katra makšķernieka sapnis, un šādi lomi ievērojami uzkurina veiksmes tīkotāju azartu.
Neinteresējas par tīklu
Sākumā dodamies izpētīt Aiviekstes ieteku Daugavā. Mūsu uzmanību piesaista tīkls, kura viens gals noenkurots Aiviekstes ūdeņos. Inspektori nolemj pārliecināties, vai tas ievietots likumīgi. Pēc brīža noskaidrojam, ka šis zvejas rīks pieder pļaviņietim Gundaram Svencim. Viņam gan ir tiesības zvejot Daugavā, bet arī otrs tīkla gals iestiepjas Aiviekstē. Tāpēc tīklu izceļ un tā saimnieku nu gaida naudassods par zvejošanu neatļautā vietā. Zvejas rīka izskats liecina, ka tā saimnieks par tīklu pēdējās dienās nav interesējies. Tīkls pilns ūdenszālēm, tāpēc visai likumsakarīgi, ka tajā nav nevienas zivs.
Kartes paliek krastā
Piestājam pie kādas gumijas laiviņas, kura cenšas turēties pretim visai spēcīgajai Daugavas straumei. Vīri laivā apgalvo, ka nule iebraukuši upē un loma vēl nav. Diemžēl nevienam no viņiem nav līdzi arī makšķerēšanas kartes. Viņi solās izbraukt krastā un parādīt prasīto. Apgalvojumi izklausās ticami, tāpēc makšķerniekus tikai brīdina un krastā braukt neliek.
Pašā Daugavas vidū noenkurota vēl kāda laiva. Tajā sēdošie sparīgi rīkojas ar ziemas makšķerītēm, kuras nedaudz pārveidotas makšķerēšanai lielākā dziļumā un straumē. Šiem makšķerniekiem ir gan makšķerēšanas kartes, gan laivas reģistrācijas dokumenti. Vīri labprāt demonstrē lomu –– sešus vairāk nekā kilogramu smagus brekšus, pārīti zandartu un divus samus. Tiesa, ūsaiņi nav pārāk lieli, taču atbilst minimālajam standartam (50 cm –– aut.). Makšķernieki stāsta, ka vislabākā zveja esot tieši pirms pusdienas laika. Rīta stundās un vakarā ķeroties sliktāk. Iespējams, tas tādēļ, ka upē ļoti duļķains ūdens. Tajā peld dažādi gruži, ko augšteces pietekās ieskalojis lietus.
Salas ieskauj tīkli
Brīdi papriecājušies par kādu jaunieti, kurš izveicīgi, spēcīgas motorlaivas vilkts, meta lokus ar ūdensslēpēm, dodamies Oliņkalna virzienā. Šo vietu iecienījuši ne tikai zvejnieki ar licencēm, bet arī maluzvejnieki.
Netālu no Oliņkalna klints ūdenī ielaiž „kaķi” –– īpašu metāla stieni ar āķi, kas palīdz atrast zem ūdens paslēptos zvejas rīkus. Diemžēl tas aizķeras vien aiz nogrimušām siekstām un zariem, kas apauguši asiem gliemežvākiem.
Kādas saliņas krastā pamanām pie koka piesietu sarkanu sintētisku auklu, kas iestiepjas Daugavas dzelmē. Drīz ar „kaķi” izdodas pacelt arī tīklu. Kā jau bija gaidāms, tam nebija identifikācijas plāksnītes ar zvejnieka vārdu, uzvārdu un reģistrācijas numuru. Izceļot šo maluzvejnieku tīklu, izdodas atrast vēl vienu –– spēcīgā straume nemākulīgi liktos tīklus sapinusi kopā. Inspektori stāsta, ka šajā apkaimē maluzvejnieku tīklus izņem ļoti bieži.
Plaudis māj ardievas
Vienā no izceltajiem tīkliem sapinies pāris kilogramu smags plaudis. Prāvā zivs acīmredzot tīklā iepinusies nesen, tāpēc sparīgi sitas, kamēr Intars mēģina atbrīvot. Pēdējo reizi uzsitusi inspektoram pa rokām, viņa ar skaļu plunkšķi iekrīt ūdenī. Dažus acumirkļus peld ūdens virspusē, tad, pavēcinājusi ar asti, pēkšņi pazūd dzelmē.
Sola mērdiegu
Kādu kilometru zemāk pa straumi saskaitām ļoti daudz tīklu pludiņu. Nolemjam pārliecināties, vai zvejnieks nav pārsniedzis atļauto tīklu garumu. Inspektoriem ir līdzi saraksti ar visiem reģistrēto tīklu numuriem un zvejnieku uzvārdiem, kā arī atļautajiem tīklu garumiem. Tomēr aizdomas šoreiz neapstiprinās –– viss kārtībā.
Edvīns Gudrītis gan spriež, ka bieži vien grūti pārbaudīt patieso tīkla garumu –– nākas vien paļauties uz paša acumēru un pieredzi. Solītas īpašas bioloģiska materiāla mērauklas, kas ar laiku ūdenī sadalās, taču tālāk par solījumiem nav tikts.
Nolemj sodīt
Pārbaudot nākamo aizdomīgo posmu nedaudz lejpus Staburaga klintsvietai, ar „kaķi” paceļam kāda tīkla enkura auklu. Tā ir ārkārtīgi gara un sākumā šķiet tukša, tomēr tai piesiets arī tīkls. Tikai ar grūtībām var pamanīt niecīgo tai piestiprināto plāksnīti. Vēl grūtāk izrādās izlasīt uzvārdu uz tās. Tikai pēc pāris minūšu pūliņiem, gan beržot, gan mazgājot plāksnīti, izdodas izlasīt uzvārdu –– Janičevs. Inspektori nolemj šo kungu brīdināt.
Aizpeld veļas kaste
Ir jau vēls, tāpēc piestājam krastā, lai pie ugunskura sagaidītu rītausmu. Kavējamies atmiņās par dažādiem atgadījumiem makšķerēšanā. Inspektori stāsta teju vai anekdotiskus notikumus ar maluzvejniekiem. Piemēram, šopavasar kādi vīri laivā bez zvejas atļaujām sastapti Daugavā netālu no Kokneses. Viens no viņiem aizgūtnēm sācis stāstīt, ka viņa sieva, lūk, mazgājusi upes krastā veļu. Pēkšņi kaste ieslīdējusi ūdenī un aizpeldējusi. Kastes bijis žēl, tāpēc sēdušies laivā un dzinušies pakaļ. Stāstam inspektori nav ticējuši, tāpēc pēc rūpīgākas pārbaudes upē atklāti arī nelikumīgi iemērktie tīkli. Diemžēl šiem tīkliem saimnieki paši nepiesakās, tāpēc vainīgos sodīt nav izdevies.
Pirmā līdaka
Rīta agrumā iepretim „Kalnavotiem” Kokneses pagastā pamanām kādu vīru, kurš cītīgi rosās ap tīkliem. Tas ir koknesietis Igors Lulle. Viņš Daugavā zvejo jau daudzus gadus.
–– Ja tīklus divas reizes dienā izpurina, lomi ir vienmēr, –– saka Lulles kungs. –– Ja ne, tos pienes ar gružiem un uz zivīm nav ko cerēt. Šoreiz tīklā prāva trīs kilogramus smaga līdaka un vairāki plauži. Ja vakarā būtu tīklu izpurinājis, loms būtu daudz lielāks. Par līdaku gan brīnos. To te ir maz. Parasti tīklā ir plauži, sami un zandarti. Šogad līdaka man ir pirmā.
Brauciens beidzies. Iespaidu pietiek gan man, gan inspektoriem. Edvīns un Intars spriež, ka labāk tomēr pilna laiva izņemtiem tīkliem bez marķējuma nekā tukša. Vismaz ir cerība, ka maluzvejnieku skaits samazinās.
