Ģimenes mūsdienās šķiras bieži. Neviens nevar salīmēt kopā pusītes, kuras kādreiz bija viens vesels, bet nu staigā katra savu ceļu.
Ģimenes mūsdienās šķiras bieži. Neviens nevar salīmēt kopā pusītes, kuras kādreiz bija viens vesels, bet nu staigā katra savu ceļu. “Ja bijušais vīrs mani vairs nemīl, vai tas ir pietiekams iemesls, lai vienaldzīgi izturētos pret saviem bērniem — kādreiz tik ļoti gribētiem un mīlētiem?”, vakaros, kad mazās aizmigušas, bieži aizdomājas Baiba.
Baiba ar savām divām meitiņām jau piekto gadu dzīvo viena, trīs gadus ir arī oficiāli šķīrusies. Viņas ģimenes laime bija pārāk trausla un vienā mirklī izjuka kā nestabils kāršu namiņš. “Guntis bija tik brīnišķīgs vīrs, uz kuru es varēju paļauties. Mīļš, rūpīgs un gādīgs tētis mūsu meitiņām — veda pastaigās, rotaļājās, palīdzēja pat veļu mazgāt,” atceras jaunā sieviete. “Ar katru kopā nodzīvoto gadu mūsu attiecības kļuva arvien sirsnīgākas, kā brīnumu gaidījām savas mazulītes un bijām laimīgi par katru kopā pavadīto dienu… Nekad nedomāju, ka viņš var aiziet. Vienā mirklī viss mainījās. Viņš likās tik svešs — kā samainīts.”
Viņi izšķīrās bez ķildām un pārmetumiem. Ģimene, kura tik ideāla šķita draugiem un paziņām. Baibas sirdī palika neizpratne un sāpes.
Uzvedas kā svešs
Nekur tālu Baibas vīrs neaizgāja — dzīvo tajā pašā pilsētā, bet bērnus apmeklē arvien retāk. “Sākumā Guntis vēl kādreiz atnāca ciemos, bet mazajām neko necentās paskaidrot,” stāsta Baiba. “Jaunākā meita drīz bija neizpratnē: tas ir mans tētis vai tomēr nav? Atnāk, bet kā tētis gan neuzvedas!”.
Lielākā ik vakaru pie loga vēl ilgi vēroja tumsā klīstošos stāvus — varbūt tētis tomēr nāks? Nelīdzēja Baibas paskaidrojumi, ka cilvēki pārstāj mīlēt viens otru, tāpēc nevar dzīvot kopā, bet tāpat mīl savus bērnus. Meitas prāts tādu izskaidrojumu nepieņēma un mulsa daudzo jautājumu labirintos: “Kad bijām mazas, tētis taču mūs mīlēja, kāpēc tagad vairs nemīl? Vai es esmu vainīga, ka viņš no mums aizgāja? Ja skolā jautās, vai man ir tētis, ko man atbildēt?”. Baibai dažkārt pietrūkst vārdu paskaidrojumiem, bet viņa nekad mazajām nesaka, ka Guntis ir slikts. “Tētis dažkārt nesaprot, ko dara,” parasti saka līdz asarām novestā māte.
Prieks par sveicienu
“Vecākā meita zina, kurā mājā tēvs dzīvo, un no rītiem ceļā uz skolu cer viņu sastapt. Ievērojusi, cikos viņš dodas uz darbu, tajā laikā cenšas būt pagalmā. Te jāpieliecas un jāsasien kurpju auklas, te jāpavēro, kas notiek apkārt, lai tikai novilcinātu laiku,” ievērojusi Baiba. “Ja izdodas tēvu sastapt un viņš pat pasveicina, neizsakāms prieks pārņem mazo. Par to runā un atceras dienām ilgi.”
Uz ielas nepazītu
Tikai vienu reizi piecu gadu laikā Guntis aizvedis meitas uz Ziemassvētku pasākumu savā darbavietā. Vairs nekādu kopīgu sarunu, rotaļu. Kā sveši cilvēki. Tēva pieminēšana pamazām kļuvusi par tabu, ko izvairās aizskart gan māte, gan meitas. Reiz gan mazā pārdzīvojusi: “Tētis nopirka velosipēdu citam bērnam!” (jaunajā ģimenē — aut.).
Nespējot noskatīties meitu pārdzīvojumos, Baiba lūdza Gunta palīdzību. Nekādas reakcijas, tikai vēl retāki apmeklējumi. Nu tēvs jau gadu nav redzējis mazo meitu. “Diez vai uz ielas pazītu,” spriež Baiba.
“Darba nav, palīdzēt nevaru”
Sākumā Guntis palīdzēja nomaksāt daļu komunālo maksājumu parāda, bet vēlāk atteica pat tad, kad meitas saslima. “Nekad neesmu prasījusi, ja meitām kas vajadzīgs, bet viņu pat neinteresē, vai bērni paēduši. Meitai ik gadu jāveic masāžas kurss. Saņemu nelielu algu, pat piecpadsmit latu grūti atlicināt. Uz manu lūgumu bijušais vīrs atbild: masāžas esi izdomājusi, lai dabūtu naudu!”.
Parastā Gunta atruna ir: esmu bez darba, neko palīdzēt nevaru! Tajā pašā laikā brauc mašīnā, arī degvielu taču pērk. “Sevi vairs lieki nesatraucu un nelūdzos,” izlēmusi Baiba.
Vecāki — stingra aizmugure
Jaunās sievietes izmisums mijas ar cīņu par eksistenci. Gaišumu darbu un steigas virpulī rada divas mazās, mīļās sirdis. Jaunākā meita rītos mostas ar vārdiem: “Mammuci, vai es šodien jau pateicu, ka tevi mīlu?”. “Priecājos par katru bērna panākumu, ne stundu nevaru aizmirst, ka viņas man dzīvē ir visnozīmīgākās,” atzīst Baiba. “Gribētos kādreiz uzklausīt šāda tipa vīriešu viedokli: kam pasaulē jānotiek, lai aizmirstu pats savus bērnus? Kur rodas tāda vienaldzība?”.
Mirkļos, kad Baiba pamana laimīgi smaidošu mazuli, kurš droši turas pie rokas tēvam un mātei, viņas sirdī atkal iezogas skumju ēna: “Tik droši un stabili jūtas tie bērni, kuriem ir abi vecāki. Viņiem ir stingra aizmugure, bet ko es viena varu izdarīt, lai arī manām meitām būtu tāda dzīve?”.
