Kaspars ir 36 gadus jauns vīrietis, kura ģimenē aug dēls un meita. Viņi ir tajā vecumā, kad, tuvojoties Ziemassvētkiem, abi ar nepacietību gaida Ziemassvētku vecīti.
Kaspars ir 36 gadus jauns vīrietis, kura ģimenē aug dēls un meita. Viņi ir tajā vecumā, kad, tuvojoties Ziemassvētkiem, abi ar nepacietību gaida Ziemassvētku vecīti. Iepriekš bērni viņam uzraksta vēstuli, kurā lūdz dāvanu. Līdz šim Ziemassvētku vecītis gaidītajā laikā atnāk un bērnu lūgumu izpilda. Redzot mazo mirdzošās acis, Kasparam allaž nedaudz iesmeldzas sirds, jo viņš atceras to brīdi, kad saprata, ka Ziemassvētku vecītis (viņa bērnībā gan to sauca par Salavecīti), ir tikai viena no brīnišķīgākajām bērnības pasakām…
— Pirmo Salavecīti atceros sēžam zem lielas egles kultūras nama zālē, kur bijām daudz bērnu. Visi dziedājām, rotaļājāmies un deklamējām dzejolīšus. Dažiem sajuka, cits nobijās un pat sāka raudāt, bet vecītis visus uzmundrināja, un beigu beigās katrs savu kāroto dāvanu saņēma. Toreiz mūsmājās eglīti dedzinājām pašā Vecgada vakarā, taču līdz tam vecāki mani veda uz sava darba kolektīva egli vai pavisam lielo — kultūras namā, — stāsta Kaspars.
Dāvina visskaistāko auto
— Kad man bija pieci gadi, atceros, saņēmu tieši tādu rotaļu automašīnu, kādu ļoti, ļoti kāroju. Ģimenē esmu vienīgais, tāpēc vecāki allaž man pirka tādas rotaļlietas, kādas palūdzu, bet šo lielo automašīnu māte toruden man nepirka un nepirka, aizbildinādamās — ja labi uzvedīšos, tādu uzdāvinās Salavecītis. Es tiepos un strīdējos, jo nevarēju saprast, kā tad viņš zinās, ka vēlos tieši tādu mašīnu. Toreiz mēs viņam vēstules nerakstījām. Noslēpumaini smaidot, māte mani mierināja — Salavecītis katra bērna sirsniņā lasot kā grāmatā un zinot, ko mazie visvairāk vēloties. Es neticēju…
Tāpēc manai sajūsmai nebija robežu, kad, svētku eglei mirdzot, vecītis no milzīgā maisa izvilka tieši jau mēnešiem veikalā noskatīto manu sapņu auto. Nu es ticēju brīnumiem un ar nepacietību jau vasaras vidū sāku domāt par eglītes priekiem un nākamo Salavecīša apciemojumu.
Vecāku domstarpības
Īsi pirms eglītes togad mūsu ģimenē vecāku starpā notika tāda kā klusa stīvēšanās. Tēvs par kaut māti centās pārliecināt, bet viņa kategoriski tēva lūgumu noraidīja. Šādas sarunas notika divatā, es dažas frāzes dzirdēju pavisam nejauši. Māte sašutusi reiz teica: “Tu esi padomājis, kāda mazajam būs vilšanās, ja viņš tevi atpazīs?”. Tēvs norūca, ka viņš būšot tā saģērbts, ka pats sevi nepazīšot, kur nu vēl kāds cits… Es tā arī nesapratu, par ko ir runa — varbūt par kārtējo maskuballi, uz kuru mani vecāki posās? Laimīgu cerību pārpilns gaidīju savu mīļo Salavecīti, un viss pārējais man apkārt bija diezgan vienaldzīgs.
Brīnums klāt
Sengaidītais vakars pienāca, un mēs ar mammu devāmies uz kultūras namu, lai sagaidītu Salavecīti. Tēvam esot kaut kādi vēl nepadarīti darbi, tāpēc viņš sarīkojumā nebūšot — tā man diezgan nelabprāt paskaidroja mamma. Zālē dega milzīga egle, bērni ap to draiskojās un kopā ar Sniegbaltīti ik pa brīdim sauca Salavecīti. Māte vienbrīd mani atstāja vienu, teikdama, ka palūkošoties pa aktieru istabas logu, varbūt vecīti ieraudzīšot nākam. Viņa diezgan ilgi neatgriezās, bet es par to daudz nesatraucos — mamma ir katru dienu, taču Salavecītis parādās tikai reizi gadā.
Beidzot viņš bija klāt! Ar tik milzīgu bārdu, uzacīm un skaļu balsi kā tauri, tomēr diezgan piesmakušu, laikam jau, nabadziņš, pa dziļām kupenām brizdams, saaukstējies. Kad daudzi dāvanas jau bija saņēmuši, Salavecītis izsauca arī manu vārdu. Bez aizķeršanās “rāvu vaļā” toreiz populāro Raimonda Paula dziesmu “Somu pirts”, kura visiem, arī Salavecītim, ļoti patika. Izņemot no lielā maisa rotaļlietu pavāru, kurš cepa pankūkas, vecītim nejauši aizķērās kreisās rokas cimds, un es ieraudzīju… tādu pašu rokaspulksteni kā tēvam, pat siksniņa, tāpat kā tēva laikrādim, bija ieplīsusi. Jutos ārkārtīgi samulsis, bet pateicos par dāvanu un devos uz savu vietu zālē.
Liktenīgā “sagadīšanās”
— Mamm, Salatētim ir tāds pats pulkstenis kā tēvam — nekavējoties paziņoju mātei. Viņa ļoti samulsa — tā esot sagadīšanās. Daudziem cilvēkiem esot vienādi pulksteņi. Bet nav taču parasts cilvēks, viņš ir Salavecītis!
Man neinteresēja ne rotaļas, ne mammas stāstījums, es vērīgi pētīju uz skatuves esošo vecīti. Ja tā labi ieklausās, arī balss likās pazīstama, kustības redzētas, tikai it kā palēninātas…
Tēvu tovakar tā arī vairs neredzēju, jo ātri devos gulēt. Pavārs vientuļš skuma viesistabā uz galda. Man nebija vēlēšanās ar to rotaļāties, arī konfektes negaršoja. Droši vien no pārdzīvotā man bija temperatūra, jo vecmamma iedeva kādu tabletīti. Ilgi nevarēju aizmigt, jo negribēju ieraudzīt patiesību, kura pati atklājās — par Salavecīti bija pārģērbies mans tētis. Vai tad īstā Salavecīša nemaz nav, vai pagājušajā gadā manu skaisto auto arī dāvināja kāds pārģērbies svešs onkulis? Tādas domas šaudījās pa manu sāpošo galvu, sirds bija tik tukša, ka nevienam nevarētu savas sāpes izteikt. Ja tā bija taisnība, visvairāk, manuprāt, man pāri nodarījis bija tēvs, arī māte nebija bez vainas.
Netēlojiet paši
Tā man sešu gadu vecumā zuda viens no skaistākajiem bērnības mītiem. Kad pieaugu, vecāki visu izstāstīja. Tēvs piekritis būt par Salavecīti pēc kultūras nama vadītājas lūguma, jo viņam gribējies ko darīt sabiedrības labā. Par savu bērnu tobrīd viņš domāja vismazāk, bet manī šis notikums radīja īstas dvēseles sāpes — pirmās manā mūžā. Vēl šodien to spilgti atceros. Tāpēc gribu brīdināt tēvus, kuru bērni tic Ziemassvētku vecītim, — netēlojiet viņu paši, bet pacietīgi gaidiet, kad vecītis pieklauvēs pie jūsu durvīm vai aicinās bērnus pie kādas lielas svētku egles, — tā savu stāstījumu beidz Kaspars.
