Koknesiete Ilze Blaua ir dzīvniekmīle. Suņi, kaķi, mājas seski, truši un daudzi citi zvēriņi ir viņas rūpjubērni. Kā vairumā gadījumu, tāpēc, ka bērnībā vecāki iebilda pret dzīvnieku turēšanu, nosolījusies sev: kad izaugs, būs tik daudz kustonīšu, cik vēlēsies. Šo prieku saprāta robežās neliedz arī saviem bērniem.
Vasarā lauku mājās
Dzīvoklī pirmā ar mani sasveicinās kokerspaniela kucīte Gabriela, kura esot cienījamā vecumā, deviņi gadi, otra — Gerda, daudzbērnu mamma ar pieredzi, ciemiņus uzreiz nepieņemot, tāpēc pagaidām slēpjas virtuvē. Šīs sugas suņu vidējais vecums ir 12 gadu.
Liela daļa Ilzes ģimenes mīluļu mīt lauku mājās. Tās par dzīvesvietu kļuvušas kādai pagrabā atrastai kaķenei Renātei, fretkām jeb mājas sesku pārim Fionai un Frīdim, vilcenei Līnai Magdalēnai un kaķenei Ottai, kā arī kazām un aitām. Meitas saimi papildinājušas ar pundurtrušiem Līgu un Janci. Čihuahua šķirnes sunīte Zača ir mazās meitas mīlule, un ņiprais dzīvnieks atzīstot viņu vienīgo.
Gerdai “puisis”
Bauskā
Kad Ilze apprecējusies, vēl pirms bērnu piedzimšanas, iegādāts pirmais kokerspaniels — Ketija. Vēlāk viņai pievienojusies kaķene Mikija. Laikā, kad visu uzmanību veltīja tikai bērniem, dzīvniekus mazāk varēja aprūpēt, bet, kad bērni paaugušies, aizraušanās atsākta, šoreiz — ar kāmjiem. Viņu pēcnācēji pārdoti. Dzīvoklī mituši arī pundurkāmji, smilšu peles, pundurpeles, žurkas, jūrascūciņas, un būri aizņēmuši vienu virtuves sienu.
Kad meitas paaugās, pienāca laiks lielākiem dzīvniekiem, un tika iegādāta kokerspaniela kucīte Gabriela, vēlāk — Gerda. Gabriela savos labākajos gados pabijusi arī suņu klubā, guvusi atzinību izstādēs. Pārot vesta uz Igauniju, un pēcnācēji bija, kā jau kluba biedrei pieklājas, ar visiem “papīriem”. Šķirnes suņiem šis process ir ļoti komplicēts. Ilze teic, ka brauciens līdz Tallinai bijis ilgs, nogurdinošs un vien divdesmit minūšu dēļ, bet ko citu darīt? Latvijā Gabriela divas reizes vesta pie kāda suņu “puikas”, bet viņš neizrādījis interesi. Toties Gerdai sameklēts uzticīgs kokers Bauskā, kurš savukārt neatzīstot citas kucītes. Tādēļ 31 visu Gerdas bērna tēvs ir Ansis. “Kokerspanieli ir mans lepnums,” teic Ilze. Pavisam viņa pasaulē palaidusi 36 šīs šķirnes kucēnus. Septiņus uz Rīgu un tikpat uz Liepāju, pāris uz Ogri, pa trim Siguldā un Bauskā. Pārējie dzīvo citās pilsētās, viens pārcēlies uz Angliju, vēl viens dzīvo Igaunijā. Ilze ar katru no saimniekiem vismaz reizi gadā sazinās, lai zinātu, kā sunīšiem klājas jaunajās mājās. Lai arī savus dzīvniekus nosaukusi cilvēku vārdos, jo uzskata viņus par ģimenes locekļiem, vārdadienas nesvinot, bet dzimšanas dienas gan.
Cik suņu, tik raksturu
Kāds ir kokerspaniela raksturs? Saimniece teic, ka jaunībā viņi ir lieli blēņdari, bet vēlāk ļoti mīlīgi un uzticīgi. Lai gan katram ir savs raksturs, noteikt vienu raksturīgāko iezīmi nemaz nevar. Gabriela ir nosvērta un svešam nekad neiekodīs, toties Gerda palaidnīga, bet ļoti mīļa un īpaši uzticīga tieši Ilzei, svešiem var arī uzrūkt. Laukā ir ļoti aktīvas un ilgi var skriet pakaļ kociņam vai bumbiņai. Daudz peld, un ūdens ir viņu stihija.
Ēdienā nav izvēlīgas, bet putras gan neēd. Kārumi katrai atšķirīgi. Vienai garšo cepumi, otra priekšroku dod šokolādei. Brokastīs visiem, gan pieaugušajiem suņiem, gan kucēniem, ir sausā barība.
Ko Ilze domā par suņu apģērbu? Kokerspanieliem ikdienā to nevajag, bet slapjā laikā noder. Suņu zābaciņi dzīvniekam ir tikai traucēklis. Mazajiem sunīšiem apģērbs ir nepieciešams, un viņa to izgatavo pati.
Vai šīs sugas suņiem nepieciešama regulāra aprūpe? Ik pēc trim mēnešiem jāapgriež spalva. Vasarā mazgāšanai noder dīķis. Ilze iesaka visus četrkājainos potēt pret trakumsērgu. Ar pilsētniekiem esot strīdi par suņu mazgāšanas biežumu. Viņi nez kāpēc uzskata, ka mazgāt vajag teju katru dienu, lai smaržotu pēc maijpuķītēm. Angļu kokerspaniels ir putnusuns, ūdens viņam patīk, bet to nevajag izmantot ļaunprātīgi. No biežās vannošanas rodas blaugznas.
Fretkas patīk
jauniešiem
Eksotiskāki dzīvnieki — mājas seski jeb fretkas — Ilzei ir jau četrus gadus. Fretkām mazuļi dzimst tikai reizi gadā, viņus iznēsā četrdesmit piecas dienas. Ilzes fretku pāris dzimtu turpinājis trīs reizes, pasaulē laižot 21 mazuli. Jaundzimušie ir mazā pirksta lielumā, bez apspalvojuma. Seski, ja neplāno pavairot, jāsterilizē. Pretējā gadījumā smaka, ko izdala dzīvnieku tēviņi, ir diezgan specifiska, nedaudz atgādina propolisu. Mātītēm, ja viņas nepāro, sākas iekaisumi.
Par sesku dabu viņu saimniecei ir viens viedoklis — vienmēr centīsies būt saimnieki. Dauzīšanās trakumā fretka nešķiro, var iekost katram, kurš gadās ceļā.
Fretkas aktīvā dzīvesveida dēļ turēt izvēlas galvenokārt jaunieši. Šie dzīvnieki bieži nonāk ķibelēs — iespiež durvīs, dīvānā, izmazgā veļasmašīnā, bet sasaukt kā suni vai kaķi viņas nevar.
Kaķis, kurš luncina asti
Viens no Ilzes vīra mīluļiem ir Kuriļu bobteila šķirnes īsastes kaķis Otta.
Šīs šķirnes kaķi atšķirībā no parastajiem neiezīmē teritoriju un praktiski nemet spalvu. Ottu pāro ar mājas kaķiem, bet bērni dzimst līdzīgi mātei. Ar astoņus līdz trīspadsmit centimetru garām astēm, gluži kā suns uzticīgi saimniekam, ātri pierod pie jauniem apstākļiem. Otta, pārvesta no lauku mājām uz dzīvokli, neprasās ārā, lai gan laukos dzīvo ārā. Kad kaķis priecīgs, līdzīgi kā suns luncina asti, arī klēpī lec, kad pasauc.
Kaķenes Renātes kaķēni ir bezšķirnes un brīnumainā kārtā pieprasīti visā Latvijā. Kāpēc? “Laba reklāma, skaistas bildes sludinājumos,” teic Ilze. No Ilzes mājām pie jauniem saimniekiem aizvesti 36 kaķēni.
Saimniece pati bijusi klāt visās dzemdībās. Dažreiz nācies pārtraukt ciemošanos, jo jābūt klāt, piemēram, kaķu mammas lielajā dienā. “Ja ko nezinu, vienmēr varu paļauties uz veterinārārsti Jeļenu Sikarevu. Padomu nekad neatteiks.”
Sūtība dot prieku
“Dzīvojot kopā ar tik daudz zvēriem, ikdiena, istabas iekārtojums jāpielāgo šādam dzīvesveidam, un dzīvnieks ne pie kā nav vainīgs,” secina Ilze. Tā ir saimnieka vaina, ja truša ceļā gadīsies vadi, ja sunim pa zobam noliktas zeķes vai čības. Kokeri izteikti ilgojas pēc saimnieka, un kāda sapostīta lieta liecina par skumjām pēc cilvēka. Dodot prom kucēnus, Ilze brīdina jaunos saimniekus, lai vienus ilgi neatstāj.
“Vislielākais gandarījums ir tad, kad saimnieki piezvana un saka paldies par manu darbu un uzņēmību. Tādās reizēs asaras saskrien acīs, pārņem lepnums, ka esmu spējusi dot citiem prieku, un es arī turpmāk centīšos to darīt! Tāda laikam mana sūtība,” saka Ilze.
