Vizītkarte:Vārds uzvārds: Armands Vītols.Dzimšanas laiks un vieta: 1975. gada 14. februāris, Aizkraukle.Izglītība: absolvējis Rēzeknes lietišķās mākslas koledžu.Dzīvesvieta: Aizkraukle.Nodarbošanās: amatnieks.Ģimene: precējies, sieva Elita, dēls Reinards. Vaļasprieks: datorgrafika, fotogrāfēšana.Horoskopa zīme: Ūdensvīrs.Ar šķērēm rudzu laukā— Ko atceraties no bērnības?— Ģimenē nebiju vienīgais bērns, ir vēl divus ar pusi gadus vecāka māsa, bet jau bērnībā viņa dzīvoja un mācījās Rīgā, kopā laiku nepavadījām. Pats sevi dēvēju par lauku bērnu un agrāk nevarēju iedomāties dzīvi Aizkrauklē. Bērnība, skolas laiks pagāja Daudzevā. Atšķirībā no citiem bērniem man tāds kā slogs bija tas, ka tēvs tolaik bija partijas sekretārs. Skolas laikā nebiju teicamnieks, īpaši liels blēņdaris arī ne. Paspēju būt pionieris, bet, sākoties Atmodas laikam mēs atteicāmies tos valkāt. Kamēr citi klasesbiedri pēc stundām skraidīja apkārt, man interesantāk bija eksperimentēt ar mūziku, skaņām. Ierakstīju magnetofona lentā savu mūziku. Šobrīd tāda aizraušanās liekas naiva, bet toreiz tas bija kaut kas ko paveicu pats, un par to biju gandarīts. Man vajadzēja strādāt, ganīju kolhoza teles. Vasaras brīvlaikā apstaigāju labības laukus un izgriezu nevietā ieaugušās vārpas. Šķērēm rokās, pa lauku — ja starp rudziem bija “iemaldījušies” kvieši, tos vajadzēja nogriezt. Slimnīcā skolas sekretāres dēļ— Un pirmā mīlestība, pirmā cigarete ?…— Pamatskolas laikā, protams, bija arī pirmā mīlestība. Un, iespējams puse Daudzevas to zināja pēc trokšņa, ko radīja mana “deltiņa”, kad braucu pie viņas. Bija man tajā laikā labs draugs, ar kuru kopā, kā jau zēni, skrūvējām, labojām mopēdus un daudz vizinājāmies. Reiz izdomājām, iet makšķerēt. Sagriezām kārklu klūgas, no tēva paņēmām makšķerauklas un āķus. Ar visu šo “bagātību” ar mopēdiem aizbraucām uz dīķi, uztaisījām makšķeres un visas sametām iekšā — visapkārt dīķim. Gaidījām, kad kaut kas pieķersies un pieķērās arī. Kādu laiku arī man, “pateicoties” istabasbiedram Rēzeknes skolā, bija pielipis netikums — smēķēšana. Atmest nebija viegli, bet nu jau vairākus gadus nesmēķēju. Laikam palīdzēja raksturs. Ar bijušajiem klasesbiedriem bieži nesatiekos. Tā drīzāk ir apstākļu sakritība nekā īpaša “politika”. Vienu, ceļu policistu, gan satieku diezgan bieži, kad viņš mani aptur…No Rēzeknes laikiem atmiņā palicis kāds pavasaris. Bija silta un saulaina diena, un es garajā starpbrīdī ar velosipēdu braucu apkārt skolai. Pretī nāca ļoti pievilcīgā skolas sekretārīte… viņa novērsa manu uzmanību un rezultātā mēnesi nogulēju slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu. Bet daiļā dzimuma patikšana jau tāpēc nepazuda.Unikālās purva priedītes— Kurā brīdī apjautāt sevī mākslinieku?Pamatskolas laikā man bieži teica, ka labi sanākot zīmēt, tā arī tas aizgāja. Vēlāk no tēva mantojumā tika ”Zenīts”. Ar to sāku. Rēzeknē nedaudz apguvu arī fotogrāfijas kā mākslas pamatus. Tad digitālā fotogrāfija bija tikai sapnis. Izmantojot filmiņas, katrs kadrs bija jāpārdomā, nopietnāk jāizvērtē, nevarēja knipsēt uz nebēdu kā tagad. Lai arī šī lieta man ļoti patīk, diemžēl tādā līmenī, lai ar to varētu pelnīt, pašlaik nodarboties nevaru. Vajadzīga dārga, jaudīga, tehnika. Man raksturīgi no it kā nekā mēģināt izveidot kaut ko, citiem vārdiem — no mazjaudīgas tehnikas “izspiedu” ārā visu, ko varēju. Šī mana rakstura iezīme palīdzējusi arī vēl vienam manam vaļaspriekam — krēslu izgatavošanai no priežu saknēm. Mežā pievērsu uzmanību simtgadīgām purva priedītēm, to saknēm. Kā materiāls tās ir unikālas, skaitas, vērtīgas un interesantas. Negribas atstāt mežā sapūšanai. Purva kūdrā, tās it kā iekonservējušās, saglabājušās tīras, laika apstākļu neskartas. — Kā sākas izgatavot krēslus?— Lai izgatavotu vienu krēslu, jāpāršķiro vesela traktora piekabe ar priežu saknēm. Katru detaļu, katru līkumu daba pati ir radījusi. Reiz saskaitīju gadskārtu gredzenus šīm saknēm — līdz pat 150. Neviena detaļa krēsla tapšanas procesā netiek mehāniski pārveidota tvaicējot, lokot. Detaļas stiprinu kopā ar skrūvēm un līmi. Lai krēsls iznāktu simetrisks, acīm tīkams, nākas krietni pasvīst. Viena krēsla izgatavošanai paiet mēnesis. Kad uztaisīju pirmo krēslu, ko varēju parādīt citiem, kāds mans paziņa, kuram pieder pirts, to nopirka. Sapratu, ka ne tikai man patīk tas, ko daru. Radās vēlēšanās turpināt iesākto.Mākslas darbs, uz kura var sēdēt— Vai esat redzējis ko līdzīgu, citu amatnieku radītu?— Līdz šim ne, tā kā varu uzskatīt sevi par pionieri šajā lietā. Esmu redzējis mēbeles, kuras veidotas no dabā atrastiem materiāliem — koku zariem, stumbriem, bet no saknēm gan vēl nav nācies. Manuprāt, interesanti ir krēsli vai citas mēbeles, izgatavotas no dzīvnieku ragiem. Tām ir pat dzīvībai bīstami asi gali, bet un mani nesajūsmina sēdētu uz “kauliem”. Kā daudzas lietas manā dzīvē, arī krēsli sākās ar eksperimentiem. Pirmie nebija visai izskatīgi, bet, no savām kļūdām mācoties, nonācu līdz tādam rezultātam, ka vairs nav jākaunas par padarīto. Neviens uzreiz nepiedzimst par meistaru, un arī es joprojām radoši augu. Nekļūdās tikai tie, kas neko nedara, un gandarījums par labi paveiktu darbu ir lielākā alga. Izgatavots vairāk nekā desmit šādu krēslu. Pēc tam, kad jau biju “piešāvis roku”, meklēju internetā informāciju par šo rūpalu, bet, par laimi, vai diemžēl, neko neatradu, tāpēc droši varu teikt, ka ikviens krēsls ir unikāls, nekas nav nošpikots, visas idejas radušās manā galvā.Krēslu izgatavošanu nevaru saukt par maizes darbu, tā drīzāk ir māksla, līdzīgi kā glezna, skaņdarbs, un krēsls ir ne tikai estētiski baudāms, bet arī funkcionāls — uz tā var sēdēt.Vienu šādi veidotu komplektu — krēslus un galdu — esmu pārdevis “Lido” īpašniekam Gunāram Ķirsonam. Kūdras kaudzes pārtop kalnu grēdās—Vai jums ir vēl kāda aizraušanās?— Kā zāles pret ikdienas nejēdzībām esmu sev “parakstījis” fotografēšanu. Pārsvarā bildēju sievu. Viņai, tāpat kā man, nav aizspriedumu, kādi diemžēl ir lielākai daļai sabiedrības. Ir situācijas, kurās ar saviem uzskatiem jūtos kā citplanētietis. Skumji, bet daudzi joprojām dzīvo Padomju Savienības ideoloģijas ietekmē. Stereotipi iesakņojušies pārāk dziļi, un cilvēki nav brīvi. Man pieņemams ir katrs cilvēks, lai arī kāds viņš būtu savā pārliecībā — zils vai rozā. Savus domu lidojumus esmu īstenojis arī datorgrafikā. Līdzīgi kā ar krēsliem pašmācības ceļā “ieļauzos” arī “Photoshop” noslēpumos. Interesanti no vienkāršas bildes izveidot ko neparastu. Miksējot, izmantojot digitālos filtrus, kombinējot, griežot, liekot kopā, var panākt tādu efektu, ka nevienam pat prātā neienāks ka galarezultātā attēlā redzamās mākoņu ieskautās kalnu grēdas ar pasakaino saulrietu sākumā bija tikai pāris kadru purvā ar kūdras kaudzēm un kāds nejauši “noķerts” skaists saulriets upmalā. Jautāju, ko Armands darīs Jāņu naktī? Viņš atsmej, ka papardes ziedu noteikti nemeklēs — sieva ir atrasta un nāk no apdzīvotas vietas ar nosaukumu “Papardes”.— Iepazināmies vasarā, braucot uz upi. Piedāvāju aizvest, viņa piekrita. Kopš tās dienas jau desmit gadu esam kopā. Mums ir arī trīsgadīgs dēliņš Reinards. Neviens nav eņģelis, un, iespējams, savu atklātumu man vienu otru reizi ir daļēji nācies nozēlot. Kaut gan, no otras puses, man nekad nav paticis būt kāda kalpam un nepatīk, ka mani izmanto. Esmu sava ceļa gājējs.
Citi par Armandu VītoluIlze Samsonoviča,nekustamo īpašumu eksperte:— Armandam ir mākslinieka dvēsele, un, kā visi mākslinieki, viņš ir brīvdomātājs, kurš pats sev grib būt noteicējs. Labs tēvs puikam un gādīgs, mīļš vīrs sieviņai.
