Šodien Londonā atklāj XXX vasaras olimpiskās spēles. Notikumu, ko visa pasaule četrus gadus ir gaidījusi. Arī mēs, latvieši, jo, kaut neliela, esam pasaules daļa. Un mūsu valsts vārds izskanēs un karogs plīvos kaut vai spēļu atklāšanas un noslēguma parādēs. Neviens nevar paredzēt, vai mums piederēs arī kāds slavas mirklis, kad pēc medaļas dosies mūsējais un līdzjutējiem saviļņojumā kņudēs sirds. Bet, ja tādu arī nepiedzīvosim, būsim lepni kaut par savējo piedalīšanos, jo, kā saka populārais sporta komentētājs Anatolijs Kreipāns, “tiesības piedalīties taču nav nopirktas ceļojumu birojā vai laimētas loterijā, tās ir sūrā un grūtā vairāku vai pat daudzu gadu darbā iegūtas”. Nokļūšana vien olimpiskajās spēlēs — tā jau savā ziņā ir uzvara.
Varam būt gandarīti, ka Latvijas komandas sastāvā izskan arī mūsu Vietalvas vārds — vieglatlētu skaitā ir vietalvietis soļotājs Igors Kazakevičs, kuram šīs būs jau otrās olimpiskās spēles. Sarunu ar viņu “Staburagā” publicēsim kādā no turpmākajiem numuriem.
Nedēļas sākumā satiku kādu paziņu — viņa devās uz lidostu, lai lidotu uz Londonu, un veda līdzi viegla zīda Latvijas Valsts karogu. To sagādāt esot palūdzis draugs. Viņš jau pirms pusgada nopircis ieejas biļetes un darbavietā krājis brīvās dienas, lai olimpiskajās spēlēs vērotu Latvijas BMX riteņbraucēju, pludmales volejbolistu un šķēpmetēju sacensības. Pēc viņa domām, šajos sportaveidos latviešiem esot lielākās izredzes sasniegt labus rezultātus. Un karogs līdzjušanai esot ļoti nepieciešams. Paziņas draugs uzskata, ka tas ir katra Latvijas pilsoņa pienākums — ja tu dzīvo un strādā Londonā, kur notiek planētas svarīgākais sporta pasākums, tev ir jāatbalsta savējie.
Sportistus vakar atbalstīja arī Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš tikās ar mūsu izlasi olimpiskajā ciematā. Svarīgi ir nepieprasīt no tautiešiem medaļas, kuras Londonā būšot vērtīgākās visu olimpisko spēļu vēsturē, bet novēlēt cīnīties par uzvaru godam. Jo tāda jau bija mūsdienu olimpisko spēļu aizsācēja Pjēra de Kubertēna paustā šo sacensību būtība — piedalīties cīņā par uzvaru. Arī tad, ja jau iepriekš zināms — izredžu uzvarēt nav.