Aizkrauklietes Irinas Krjukovas rokās daudzkrāsaini auduma gabaliņi pārtop mazos brīnumos — lellītēs, dzīvnieciņos un citās mīļlietiņās. Viņas aizraušanās ir šūt rotaļlietas.
Aizkrauklietes Irinas Krjukovas rokās daudzkrāsaini auduma gabaliņi pārtop mazos brīnumos — lellītēs, dzīvnieciņos un citās mīļlietiņās. Viņas aizraušanās ir šūt rotaļlietas.
Ar šo interesanto vaļasprieku Irinas kundze nodarbojas nesen, tomēr tas izrādījās ļoti “lipīgs”.
— Kad vēl strādāju Aizkraukles 1. vidusskolā, ar vairākiem bērniem pagājušajā vasarā bijām atpūtas nometnē Pleskavas apgabalā Krievijā. Tur bija tik interesantas nodarbības, ka arī man radās vēlēšanās pamēģināt. Tā tas sākās, un mājās es atvedu daudz jauku mazu dāvaniņu. Pēc tam tikai šuvu un šuvu, lai iemaņas nezustu, — stāsta aizkraukliete.
Šuj arī zēni
Irina Krjukova ir sākumskolas skolotāja. Diemžēl šobrīd viņai specialitātē nav darba, un ir skumji, kad apkārt nav zinātkāru bērnu. Tomēr rotaļlietu šūšanas iemaņas nezūd. Uzņēmīgā rokdarbniece tās māca Aizkraukles bērnu un jauniešu centra audzēkņiem. Visi kopā viņi darina lellītes, lāčukus un citus dzīvnieciņus. Ar diegu un adatu darbojas ne tikai meitenes, bet arī zēni.
— Bērni bieži vien atnes savas mīļākās rotaļlietas, un mēs mēģinām tām izgatavot līdziniekus. Es apbrīnoju viņu pacietību un čaklumu. Varu iedomāties, cik grūti mazajiem šūt, taču viņi to dara ar tādu rūpību! Tāpēc vēl jo lielāks man prieks viņu acīs redzēt mirdzumu, kad strādājam un rezultāts ir, — saka Irinas kundze.
Atdod mēteļus
Kā top rotaļlieta? Vispirms ir ideja, tad meklē materiālus un zīmē piegrieztni. Visbeidzot cītīgs darbs ar diegu un adatu. Sasteigt nedrīkst.
Rotaļlietām Irinas kundze izmanto dažādus materiālus. Bieži vien noder lietoto apģērbu veikalos pirktais. Vispirms Irina pāršķiroja savus skapjus, to darīja arī draugi. Viena paziņa atdeva pat divus mēteļus. Noder viss, ko vien ar izdomu var izmantot. Piemēram, eņģelīši top no porolona, kurš izņemts vīnogu kastēm.
Apskatot tuvāk, rotaļlietas ne ar ko neatšķiras no veikalā redzētajām. Pašai meistarei vismīļākā rotaļlieta ir spurains mājas gariņš. Kaut ko līdzīgu viņa mēģinās veidot arī ar centra bērniem.
Lācis paliek skapī
Aizkraukliete atzīst, ka viņas bērnībā nav bijis tik daudz skaistu rotaļlietu kā tagad. Viņai gan vairāk paticis pavadīt laiku kopā ar kaimiņu zēniem, nevis spēlēties ar lellēm.
— Kādas īpašas rotaļlietas man nebija, bet atceros, ka māsai uzdāvināja plīša jenotu, kurš arī man ļoti patika. Kad auga manas meitas, rotaļlietas jau varēja iegādāties daudz skaistākas. Tagad viņas lielas, un arī rotaļlietas “izklīdušas”. Tomēr dažas mantas ir tik mīļas un īpašas, ka meitenes nolēma tās nevienam nedāvināt. Nobružātie un neskaitāmas reizes mazgātie lācēni nolikti skapī, — stāsta leļļu meistare.
Vērtē profesionāli
Bērnībā Irinas kundzi šūšana nav aizrāvusi. Māmiņa bija šuvēja, kura piepildīja visas meitu vēlmes. Tagad Irinas kundze rotaļlietas šuj kopā ar jaunāko meitu Jeļenu, kurai ir trīspadsmit gadu. Vecākā, sešpadsmitgadīgā meita Ļuba, ar to neaizraujas, bet novērtē abu rokdarbnieču paveikto.
— Kad ieeju rotaļlietu veikalā, uz tām skatos vērtējoši. Vispirms redzu skaistumu, bet tad lūkoju, kā to varētu izveidot pati, — saka Irinas kundze.
Viņa nav bieži dāvinājusi savas rotaļlietas citiem, jo pagaidām to nav tik daudz. Tomēr svētkiem viņa speciāli darina eņģelīšus, kurus vēlas pasniegt tuviem cilvēkiem. Tā kā ikviens labs darbs tiek atlīdzināts, cerams, arī pašai šuvējai nākamais gads sniegs kādu brīnumu. Visvairāk viņa šobrīd tiecas rast piepildījumu un savu vietu dzīvē. To no sirds novēlam.
