Zemnieku saimniecība “Bērzi” Mazzalves pagastā noslēpusies no svešu acu skatieniem. Līkumots ceļš no šosejas aizved līdz sīkumam sakoptam sētsvidum. Baltu Šarolē šķirnes govju ganāmpulks zaļā pļavā līdz pat Mēmelei. Lauku idille. Bet ar kādām pūlēm tā panākta?
Vitu Zeltiņu pēc augstskolas beigšanas norīkoja strādāt par skolotāju uz Jaunjelgavas vidusskolu. Tur jau pietika darbinieku, tāpēc darbu atrada Mazzalvē. “Pirmā doma bija — trīs obligātos gadus nostrādāšu, tad prom. Apkārt tikai mežs, ko te darīt?” atceras Vita. Uz Mazzalves “Bērziem” Zeltiņu ģimene atnāca pirms deviņpadsmit gadiem, pārceļoties no pagasta centra. Vita un viņas vīrs Imants strādāja algotu darbu, bet abiem gribējās savu saimniecību. Nebija ne tehnikas, ne lopu, ne īstas mājas, kurā dzīvot, ne akas un pagraba. Vien apņēmība un ticība, ka izdosies, protams, arī patriotisms.
Jālūdz, lai pieslēdz elektrību
Ganāmpulka veidošanu “Bērzos” sāka pirms 13 gadiem ar vienu grūsnu teli, kuru kaimiņam Oskaram Ādamam iemainīja pret mēslu ārdītāju. Viņš bija šīs puses liellopu audzēšanas pionieris. Šobrīd “Bērzos” var saskaitīt vairāk kā 40 liellopu.
Vīramāte iedeva slaucamu govi, bet Vitai, lai arī meitene no Latgales, vajadzēja mācīties slaukt. “Spiedu, rāvu, līdz kaut kas sāka tecēt laukā. Raudādama slaucu, kamēr iemācījos,” tagad smaidot stāsta saimniece. “Auga trīs bērni, un ar skolotājas algu varēja tikai izdzīvot, nevis dzīvot un bērnus izskolot. Tāpēc nauda no lopiem, lauku darbiem ir tā, ar kuru šo vietu varēja sakopt, uzcelt māju, nopirkt tehniku. Jaunākā meita Madara tagad studē ēdināšanu un viesnīcu uzņēmējdarbību Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Agnese — ainavu arhitektūru. Dēls Armands studijas jau beidzis.
“Tikko no Vācijas atvesta jauna siena prese un mehāniskais grābeklis. Bet sākumā bija koka rokas grābekļi, pa mazam pleķītim apstrādājām. Dzīvojām mazā namiņā, ar petrolejas lampiņu vakaros, jo elektrības nebija. Trīs mēnešus lūdzām, lai mājai to pieslēgtu. Nācās vien dot kukuļus — ķirbjus,” smej Vita.
‘‘Pirmajās ziemās tādēļ, ka nebija pagraba, dārzeņus likām sasegtās kaudzēs uz lauka, konservus — istabā zem gultas. Nākamajos gados uzcēlām kūti, pagrabu, šķūni.’’
Lai mātei vieglāk
Saimniecība ir pie pašas Lietuvas robežas, un no kaimiņu valsts to atdala Mēmeles upe. Laikā, kad tikko atnākuši uz “Bērziem”, saimnieki upes malā cirtuši kokus malkai. Ieradušies robežsargi, par neatļautu darbību pierobežā visus arestējuši, bet Vitas vīru aizveduši uz Kurmenes iecirkni.
Tagad saimniecības īpašnieks ir dēls Armands, un viņš visu sirdi un dvēseli ielicis tās attīstībā. Todien, kad biju “Bērzos”, Armands sarunā nepiedalījās. “Aizgājis meliorācijas grāvi tīrīt,” stāsta viņa māte. “Lai būtu skaisti!” Kad nopircis siena grābjamo mašīnu, teicis: “Mammu, tagad tev būs vieglāk nekā ar veco, kura bieži lūza.”
Gāž no kājām
Vita stāsta, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ticība tam, ka izdosies, vairojās. Ja nebūtu subsīdiju par platībām, bioloģisko saimniekošanu, par lopiem, būtu grūti. Tagad, kad ganāmpulks ir liels, gadā var pārdot padsmit lopu, bet sākumā vienu pašu bulli, saņemot tikai 700 latu. Gadā tie ir smieklīgi mazi ienākumi.
Kāpēc izvēlējās audzēt tieši gaļas lopus? Vita teic, ka pirmām kārtām tāpēc, ka nav jāslauc. Saimniekiem, kuri strādā algotu darbu, tas būtu sarežģīti. Otrkārt, sākumā, kad pirkti un nobaroti piena teļi, pēkšņi viņu cena saruka līdz 30 santīmiem par kilogramu. “Bijām uz “sēkļa”, tad arī pieņēmām lēmumu par gaļas lopu audzēšanu. Treškārt, šīs šķirnes dzīvnieki ir ļoti mīlīgi. Citi runā, ka traki, mežonīgi, bet, manuprāt, tas atkarīgs tikai no saimnieka. Ja ar lopiņiem esi mierīgs, runā, viņi atbild ar to pašu. Reiz pie mums ieradās pircējs un brīnījās. Viņš, lai ieliktu jaundzimušajam ausīs krotālijas, ar kvadraciklu tik ilgi lopu dzenā, līdz tas bezspēkā nogāžas zemē. Mūsu teļi mīļojoties, laizot mūs no kājām gāž nost, kad ejam klāt. Šopavasar jau kuro dienu lopiņi nevar doties ganībās, jo pārāk mitrs. Kājas grimst dziļi dubļos.”
Kaimiņiem patīk
nezāles
Kā radušās zināšanas lauksaimniecībā? Visu priekšā pasaka dzīve. Sāc darīt, un padoms pats atnāks. Kad jūt, ka pavasarī vajag zālāju noecēt, izdara. Arī veterinārās iemaņas ar laiku nākušas. Potēt, nagus apgriezt. Tam Vācijā pasūtītas speciālas šķēres.
Šis ir otrais gads, kad Zeltiņi īpašumā esošo zemi līdz galam sastrādājuši, sakopuši un domā par jaunu platību iegādi. Lopu ganāmpulkam pagaidām pietiek ar 60 hektāriem. Armands vasarā tos trīs reizes paspējot nopļaut. Pavasarī, lai zālājs būtu biezāks, ecējot vēl iesēta zāle. Vairākus hektārus nomā no kaimiņa. Esot cerība, ka daļu līdzās esošās zemes, ap 8 hektāriem, izdosies nopirkt un sakopt.
Skaistajam zaļumam pa vidu kā dadzis acī ir zeme ar aizaugušu ābeļdārzu, krūmiem, gadiem nepļautu zāli. Šīs platības saimnieks esot no Rīgas puses. Kad aizrāda, ka jāsakopj zeme, atbilde skan: “A mņe nravitsa sarņiki!” (Bet man patīk nezāles!)
HES atņem ūdeni
Meža malā pamanu pāris bišu stropu. Jautāju saimniecei, vai pamazām attīstās vēl viena nozare? Vita teic, ka ikviens jauns darbs prasa laiku, bet galvenais — darītāju. Savulaik mēģināts audzēt upenes, avenes, sīpolus, bet, līdzko ražošanu vēlas attīstīt, lai gūtu peļņu, nepieciešama tehnika un papildu darba rokas. Uz palīdzību no malas nav, ko cerēt. Vasarā, kad darba daudz, runāts ar vietējiem — pusdienas un desmit latu dienā. Neviens neatsaucās. Pagastā maksā pabalstus, kāpēc vēl lieki muguru liekt? Jaunais saimnieks pamatā ar darbiem pats tiekot galā, bet gadās, kad steigā pirms lietusgāzes, vācot sienu, tad talkā lūdz māti. Viņa ar traktoru brauc labprāt.
Augšā pa straumi ir maza hidroelektrostacija, un saimniece teic, ka šad tad tā radot problēmas. Pērn, pirms ģimene devusies četru dienu ekskursijā uz Itāliju, bijis tā: četri lielie buļļi ganījās aplokā pie upes. Aploks ierīkots ar nodomu, lai dzīvnieki var upē padzerties. HES aiztaisīja slūžas, ūdenslīmenis strauji kritās, un buļļi aiz slāpēm izgāja no aploka, pārgāja pāri upei pie lietuviešu govīm. Tādus, vairāk kā pustonnu dzīvsvarā, saitītē atpakaļ neatvedīs. Bija vēsa augusta diena. Ņemti striķi, laidušies peldus, ielenkuši buļļus un dzinuši atpakaļ.
