Latvijā vilku uzskaite tradicionāli notiek, uzskaitot konstatētās dzīvnieku pēdas, taču tas nodrošina tikai vienu no daudziem raksturojošiem rādītājiem.
Ar vilku pēdu esamību iespējams raksturot sugas izplatību, nevis indivīdu skaitu populācijā. Ticama indivīdu uzskaite ir ļoti darbietilpīga un dārga procedūra, kas izdevīga vienīgi aizsargājamās teritorijās zinātniskiem mērķiem. Ja vilkus intensīvi medī, indivīdu skaits ir nestabils un tik mobilai un auglīgai sugai kā vilki gada laikā svārstās vismaz 2—3 reizes. Taču ilgākā termiņā medītas populācijas situāciju pietiekami raksturo nomedītie dzīvnieki.
Pēc vairākiem rādītājiem tas šobrīd ir sliktākais visā izpētes periodā. Ir samazinājusies teritorija, kurā vilki nomedīti, kā arī, kurā bijis iespējams nomedīt vairāk par vienu vilku. Tas noticis ne tikai salīdzinājumā ar laiku, kad vilkus drīkstēja medīt visu gadu, bet arī pēc 2004. gada, kopš kura vilku medību termiņš ir saīsināts (no 12. jūlija līdz 31. martam).
Pērn līdz novembrim neliels bijis nomedīto jaunāku vilku (vecumā līdz gadam) īpatsvars, turklāt medību gaita atpalikusi no iepriekšējiem gadiem vidēji par 10 dzīvniekiem. Tādēļ, lai populācijas situāciju nepasliktinātu, nolemts atgriezties pie sākotnēji valstī plānotā lielākā pieļaujamā vilku nomedīšanas apjoma — 150 vilku sezonā, mīnus 10, kas ir šogad konstatētais medību efektivitātes samazinājums. Tātad kopējais limits sezonai — 140 vilku. Paredzēto papildu 40 nomedīšanu šajā sezonā nedrīkstēs veikt Latvijas centrālajā daļā, kur vilku kļuvis ievērojami mazāk.
