“Staburagā” ik pa laikam vēršas lasītāji, lai pastāstītu kādu skumju stāstu par dzīvnieciņiem, cerot, ka to sadzirdēs kāda līdzjūtīga sirds. Tāds stāsts ir arī aizkrauklietei Beātei Beatrisei Tukrei. To viņai pastāstīja draudzene no Daudzevas.
“Vietā, kur dzīvo mana draudzene, netālu dzīvojošie kaimiņi nesen pārcēlās uz dzīvi Rīgā,” stāsta Beāte. “Viņiem bija melnraibs, mīlīgs krancis, taču viņi to uz jauno dzīvesvietu nepaņēma. Kad viņiem jautāja, kāpēc tā, atbildēja: “Tas nav mūsu suns.” Taču Raibulītis, kā viņu iesaukuši kaimiņi, gan domā citādi. Viņš jau vairāk kā mēnesi sargā māju un no tās neatiet ne soli — guļ uz ietves. Acīmredzot gaida savus saimniekus. Tagad par viņu rūpes uzņēmušies apkārtējo māju kaimiņi — trīs ģimenes, kurām pašām jau ir vairāki mājdzīvnieki. Viņi Raibulīti pabaro, bet ko suns darīs ziemā? Negulēs taču sniegā.” Daži paziņas ierosinājuši suni iemidzināt, taču Beātei tas šķiet necilvēcīgi, jo suns ir ļoti mīlīgs, draudzīgs, apmēram divus gadus vecs, savulaik pārsalis, tāpēc kucītei nevar būt bērni. Beāte zvanījusi arī vairākām patversmēm, taču tur atteikts vietas trūkuma dēļ. Viņa cer, ka varbūt “Staburaga” lasītāju vidū ir kāds, kurš labprāt savā apgādībā paņems Raibulīti, kurš, saimnieku nodots, skumst pie tukšās mājas. Beātei var piezvanīt pa tālruni 22127556. ◆
