Iesaka Diāna Kaņepa, muzejpedagoģe
Nav noliedzams, ka Latvijas kinodzīve arvien vairāk liek atskatīties pagātnes notikumos valstī — par populārākajām filmām kļūst mūsu tautas skarbajam liktenim veltīti darbi. Pirmizrādes seko cita citai, piemēram, vēl nesen skatītājus sajūsmināja un to turpina darīt emocionālais stāsts par latviešu strēlnieku gaitām filmā “Dvēseļu putenis”, un te jau klāt vēl viens mēģinājums filmā iekļaut mūsu tautas vēstures svarīgākos notikumus. No šī gada janvāra kino cienītājiem ir iespēja noskatīties jaunu pašmāju filmu “Piļsāta pi upis”, kuras režisors ir Viesturs Kairišs. Prieks, ka Viesturs Kairišs joprojām saglabā interesi par tautas sāpīgo pagātni, jo jau filma “Melānijas hronika” (2016) apliecināja viņa talantu — absolūti veiksmīgi un precīzi rādīt pasauli, kurā nepastāv cilvēcība. Turpinot par viņa jaunāko filmu, nekautrējos atzīties, ka neesmu lasījusi latviešu trimdas autora Gunara Janovska romānu “Pilsēta pie upes”, pēc kura motīviem arī veidots filmas scenārijs, taču kinolente radīja tik spēcīgu iespaidu, ka literārais pirmavots jau pasūtīts tuvākajā bibliotēkā. Filma “Piļsāta pi upis” atspoguļo pārmaiņu pilno laiku 20. gadsimsta 30. un 40. gados kādā Latgales mazpilsētā. Cilvēku likteņi rādīti no Anša (lomā debitants Dāvis Suharevskis) skatu punkta, kas, manuprāt, ir filmas lielākā veiksme. Ansis, strādājot par daiļkrāsotāju, būtībā ir atbildīgs par pilsētas vizuālo identitāti, jo, mainoties varām, mainās arī krāsas uz ielu un ēku nosaukumiem, kā arī uz uzrakstiem pilsētas valdes namā — zaļš pārtop par sarkano, kas vēlāk pāriet uz būno. Tāpat filmas galvenais varonis Ansis ir liecinieks tam, ka, mainoties varām, arī cilvēki ir spiesti mainīt savas dzīves un uzskatus — tiem jānošauj tie, kas reiz mīlēti, tiem jāmīl tie, kas reiz nīsti, ja paši vēlas izdzīvot. Iespējams, kādam šķitīs, ka Ansis tāds svētais vientiesis vien ir, jo viņa stāstījums lielākoties ir vērojošs (viņš visas filmas garumā izskatās mazliet naivs, saglabā mierīgu prātu, izvairās no konfliktiem), taču es šeit saskatīju ko dziļāku — tas ir stāsts par gudru un drosmīgu cilvēku, kurš, par spīti mīlas valgiem, varām un to manipulācijām ar cilvēkiem, spēj saglabāt sevi, saprātu un līdzjūtību. Šīs filmas pamatā ir nepārtrauktas pārmaiņas — ambivalents spēks, kurš gan uztur visu dzīvo, gan spēj to iznīcināt. Te arī izriet filmas būtiskākā morāle, kas slēpjas atgādinājumā (taču ne didaktiskā formā), ka tikai ar cilvēcību un sirdsprātu mēs varam uzveikt ļaunumu, jo visbiežāk tieši ļaunums ir tas, kas filmā seko līdzi pārmaiņām. Par to, ka cilvēku dzīvē tūdaļ viss apgriezīsies kājām gaisā, liecina arī izmantotā mūzika, kas filmai piešķir humora dzirksti. Protams, šeit nevar iztikt bez emocionālām, asaru raisošām ainām, tomēr režisors šos traģiskos notikumus veiksmīgi savijis ar humoru un ironiju. Papildinot kopējo iespaidu, visu filmu “Piļsāta pi upis” caurauž simboliskā valoda. Te jāmin upes un kuģīša tēls, kas, domājams, režisoram ir bijis ļoti svarīgs un zīmīgs. Atkal un atkal redzamas ainas ar kuģīti, kas lēnām slīd pa upi, te atvedot krievus, te vāciešus, te aizvedot ebrejus uz iznīcināšanu, un tikmēr vecais kuģīša kapteinis, kura lomu atveido izcilais lietuviešu aktieris Jozs Budraitis, tikai klusībā stūrē valdošās varas norādītajā virzienā. Šīs ainas mani ļoti fascinēja. Arī pats Viesturs Kairišs kādā intervijā atzina, ka, izlasot romānu, viņam bija skaidrs — šis tēls noteikti tiks iekļauts filmā. Manuprāt, filmas mākslinieciskā komanda ir paveikusi brīnišķīgu un kvalitatīvu darbu, jo filma ir baudāma gan acīm, gan ausīm — latgaliešu, krievu, vācu un latviešu valoda vienuviet.
Protams, katram skatītājam būs savi iespaidi, pārdomas un secinājumi, taču es visnotaļ ieteiktu šo filmu noskatīties ikvienam, kuram kaut nedaudz interesē mūsu priekšgājēju likteņi.
***
Šodien šo filmu var noskatīties aizkrauklieši, bet nākamnedēļ to demonstrēs Koknesē, Zalvē un Neretā. ◆
