Nesen bija atnākusi Rozālija un teica, ka tagad visi kaut cik normāli cilvēki esot vegāni. Tā esot arī viena no stilīguma pazīmēm. Protams, es to gribēju izbaudīt arī uz savas ādas. Izlasīju visu atrodamo literatūru un pirms divām nedēļām Indriķim paziņoju: “Esmu vegāne.” Viņš domāja, ka es nepareizi izrunāju vārdu “veterāne”, jo bija pārliecināts, ka man piešķirts darba veterāna nosaukums. Taču jau drīz es ar savu darbību pierādīju šā vārda patieso būtību. Cilvēks neēd neko dzīvu — tas taču ir tik cēli, skaisti un apbrīnojami! Kur vien gāju, visiem stāstīju par savu cēlo rīcību un mēģināju iedvesmot arī citus. Iedomājieties, cik daudz dzīvnieku es izglābju ar savu rīcību? Taču lielākajai daļai manu paziņu tas bija pilnīgi vienaldzīgi. Pētījumos arī pierādīts, ka, salīdzinot ar veģetāriešiem, vegāni ir tievāki, viņiem ir zemāks holesterīna līmenis un mazāk problēmu ar augstu asinsspiedienu, kas samazina risku saslimt ar sirds un asinsvadu slimībām.
Katru dienu ēdu dārzeņus, riekstus un kā putniņš knibināju visādas sēkliņas. Diemžēl nedēļu pēc eksperimenta jutu, kā mans organisms brēc pēc ķīmijas — laikam desu sagribēja. Nomierināju to ar augstākās kvalitātes sardelēm. Ja tā labi padomā — tas jau nekas, ka neesmu tieva, Indriķis jau pieradis pie maniem apaļumiem. Arī asinsspiedienu varu pazemināt ar medikamentiem, turklāt vakar vēl izlasīju mierinājuma vārdus, ko par vegāniem teicis gastroenterologs Danilāns — viņam šīs ēšanas filozofijas piekritēju esot žēl. Es viņam piekrītu. Jo galu galā gaļu ēda mani senči, ēdīšu arī es. Tā teikt — saglabāšu senču tradīcijas!
Izabella
