— Esmu dzimis Pļaviņās. Tur arī sākās manas makšķernieka gaitas. Copēju Daugavā, taču visbiežāk — Aiviekstē, — saka Ivars Trušelis.
— Esmu dzimis Pļaviņās. Tur arī sākās manas makšķernieka gaitas. Copēju Daugavā, taču visbiežāk — Aiviekstē, — saka Ivars Trušelis. — Kad apprecējos, pārcēlāmies dzīvot uz Pilskalni. Te upes tuvumā nav — jābrauc uz Dienvidsusēju vai Mēmeli. Līdz tuvākajai makšķerēšanas vietai jāmēro vismaz septiņi kilometri.
Pavasaris šogad tāds neparasts. Zivis lāga ēsmu nevēlas ķert. Piemēram, šobrīd bija jāķeras sapaliem. Ēsmai izmantoju maijvaboli vai jūnija vaboli, kuru pludinu lejup pa krācēm. Tā kā vaboles nevar atrast, nav arī loma. Citus pavasarus vai katrā bērza zariņā bija pa vabolei, bet šogad — nekā. Cerams, vēlāk vismaz asari un plauži ķersies.
Reizēm pludiņmakšķeres vietā Trušeļa kungs ņem spiningu.
— Zivju gan ir mazāk, un tās nav tik lielas. Tas tāpēc, ka atjaunotas mazās spēkstacijas un zivīm vairs nav iespējas pārvietoties pa upi, — spriež Ivars Trušelis. — Toties līdakas minimālais izmērs kļūst arvien lielāks. Atceros, kādreiz lomā drīkstēja paturēt 35 centimetrus garu līdaku, tagad īsākas par 50 centimetriem jālaiž atpakaļ.
Vaicāts, kādi vizuļi ir vispiemērotākie, Trušeļa kungs joko: tie, kuri izvilkti no upes… Reiz vizulis ieķēries kādā baļķēnā, bet koka gabalu izdevies izkustināt tikai pēc krietna laika. Tajā bija ieķērušies četri citu makšķernieku rīkiem norautie mānekļi, un uz visiem labi ķēries.
— Lielākā līdaka, ko esmu noķēris, svēra septiņus kilogramus, — saka makšķernieks. — Šo zivi noķēru pirms daudziem gadiem. Esmu ievērojis, ka mazās līdakas labāk kampj vienmērīgi vilktu vizuli, savukārt lielajām patīk, ja vizuli brīžiem velk lēnāk, tad ātrāk. Zivs pacietīgi seko māneklim, un, tiklīdz velk straujāk, seko kampiens. Toties, ķerot līdakas ar dzīvo zivtiņu, mirklī, kad pludiņš pazūd zem ūdens, piecirst nedrīkst. Lēnām jānoskaita vismaz līdz desmit, un piecirst var tikai tad, kad aukla sāk slīdēt projām. Tas tāpēc, ka līdaka vispirms zivi saķer no sāniem, tad lēni zobos pagriež un mēģina norīt ar galvu pa priekšu. Ja pārāk ātri piecērt, ēsmu izrauj no mutes, un loms vējā.
***
Jūnijs ir laiks, kad beidzas visi ierobežojumi un sākas makšķerēšana un spiningošana no laivas. Aktīvas kļūst ne vien karpas, bet arī sami un zandarti. Šajā mēnesī pie ūdeņiem laiku pavada gan “zvērinātie” makšķernieki, gan tā saucamie “svētdienas copmaņi”.
1. jūnijs. Normāla copes diena. Katrs karpu makšķernieks sapņo par sezonas sākumu, kad no rītiem saule jau augstu, ūdens sasilis līdz plus 17, bet vēl labāk — līdz plus 20 grādiem — tad karpas var sākt savas nārsta dejas. Parasti tas notiek maija beigās vai jūnija sākumā, bet dažkārt šis process var ieilgt līdz pat jūnija beigām.
2. jūnijs. Diena, kad zivis nebūs aktīvas, taču tas nebūt nenozīmē, ka tā jāpavada mājās un nav jādomā par makšķerēšanu. Kad gaisa temperatūra naktīs nav zemāka par 20 grādiem, uz copes vietām jāizbrauc jau naktī, tad zivis, lai arī nedaudz, tomēr būs aktīvākas.
