“Patlaban mēģinu sevi pieņemt ar visām ēnas pusēm, un man patīk apziņa, ka varu sevi uzlabot,” saka seciete Aivija Stugle-Govore. Gandrīz visu savu mūžu viņa mācās. Akadēmiskā un dvēseles jomā. No savas zināšanu bagāžas, kurā ir arī joga, Baha ziedi, dūlas prasmes, tagad viņa jau var dot citiem. Taču īpašākais, kas nepaliek nepamanīts, ir miers un harmonija, kas strāvo no jaunās sievietes. Jā, arī uzskati un atziņas, kurās ir interesanti ieklausīties.
Laiks uzlādēt baterijas
— Kā tu nezinātājiem paskaidrotu, kas ir joga?
— Ķermeņa, prāta un dvēseles līdzsvars. Senatnē joga bija iespējama tikai izredzētajiem, to skolotājs tieši nodeva savam skolēnam. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās Jogi Badžans kundalini jogas zināšanas atveda uz Kanādu un nodeva publiskai lietošanai. Tagad ikviens, kurš vēlas izdarīt labu sev, var atrast piemērotāko jogas virzienu.
Kundalini jogu, ko mācu es, uzskata par vienu no efektīvākajām, ar tās palīdzību vēlamo efektu var panākt 22 reizes ātrāk. Kundalini jeb apzinātības joga nav tik akrobātiska kā, piemēram, Aštangas joga. Tajā ietilpst vienkārši elpošanas un fiziskie vingrinājumi noteiktā secībā, mantru skandēšana, kas stimulē organisma meridiānu punktus, smadzenēs notiek ķīmiska reakcija, un notiek izmaiņas, kas jūtamas arī ķermeniski.
— Kā pievērsies jogai?
— Tas nebija modes dēļ vai tāpēc, ka visi tā dara. Šī joma mani ieinteresēja jau pamatskolas laikā. 9. klasi beidzot, mammai lūdzu, lai uzdāvina grāmatu par jogu, tā, manuprāt, bija viena no pirmajām latviski izdotajām šāda satura grāmatām. Arī studiju laikā apmeklēju jogas nodarbības. Kad piedzima Gabriels, kādā brīdī sapratu: lai varētu dot bērnam, arī pašai jādomā, kā sevi piepildīt, kur uzlādēt savas baterijas. Ieraudzīju ziņu, ka Rīgā piedāvā kundalini jogas apmācības un, lai gan tobrīd vairāk dzīvoju pie vecākiem Secē, nolēmu vienu nedēļas nogali mēnesī veltīt mācībām. Gadu apguvu starptautiski sertificētu programmu studijā “Daya Yoga”, pēc tam man piedāvāja vadīt nodarbības “I-Dejas mājā”.
— Arī pati esi ieguvusi iekšējo saskaņu?
— Esmu ieguvusi ne tikai iekšējo stabilitātes sajūtu, bet arī prasmi ikdienā to nepazaudēt. Tas, kas notiek uz paklājiņa, iedod impulsu ķermenim, taču ikdienas augstākā jogas forma ir ģimene. Audzinot mazu bērnu, ir viegli eksplodēt. Vai māki savaldīties, ja bērns kaut ko nogāž, saplēš? Kā izturies pret savu vīru, citiem cilvēkiem? Jogas augstākais mērķis ir būt iecietīgam, labestīgam, reizē saglabājot arī savu es, sadzirdot savu iekšējo balsi. Māmiņām ik dienu jāizcīna ne viena vien iekšēja diskusija, teiksim, cik pareizi rīkojos, vai bērnu audzinu labi? Joga man palīdzējusi apjaust, ka katrā pašā tās zināšanas un intuīcija jau ir, nav jāpaļaujas tikai uz Diānas Zandes vai kāda cita eksperta vai dzīves guru viedokli. Sirdsbalss pateiks priekšā, kā ir labi un pareizi. Vajag tikai ieklausīties.
Ego ar aplauztiem ragiem
— Vai bērna piedzimšana tevi ļoti mainīja?
— Nenoliegšu, mazuļa piedzimšana pamatīgi aplauž ragus tavam ego. Lai gan nekad neesmu bijusi liela apkārt skraidītāja, taču tajā brīdī sapratu, ka laiks sev tagad vienkārši jāplāno. Visa dzīve un domāšana jāmaina jau pašā pamatlīmenī.
Dzemdībām ļoti gatavojos, pēc ekspertu ieteikuma man bija izstrādāts savs dzemdību plāns. Izvēlējos ūdensdzemdības Siguldas slimnīcā, biju emocionāli sagatavojusies, un viss noritēja labi. Taču pēcdzemdību periods man bija milzīgs šoks, kuram man plāna nebija! Agrāk biju dzirdējusi tikai sajūsmu: ai, cik skaisti, mazs bērniņš mājās, tik daudz laimes un prieka! Kad pirmajā mēnesī draudzene piezvanīja un sāka šādi dūdot, pateicu: “24 stundas diennaktī esi apkalpotāja, mierinātāja, barotāja, turklāt būdama mūžīgā miega badā. Un tā visas septiņas dienas nedēļā! Kas tur foršs? Es to neredzu!”
— Tomēr esi ļoti savaldīga māte. Pie tā īpaši piedomā?
— Ja neesmu izgulējusies, atpūtusies, man nav bijis laika sev, neesmu ilgi bijusi ārpus mājas, arī es varu uzliesmot. Tad meklēju savas Baha ziedu pudelītes. (Smejas.) Taču apzinos, ka mazs bērns ir un paliek mazs, ar visām savām izpausmēm un kaprīzēm, problēma jau sākas tad, kad pati savas lietas neesmu atrisinājusi. Šajā brīdī daudzi vecāki to izgāž uz bērnu. Psihologi mēdz teikt, ka otram nevari iedot to, kā tev nav pašam. Cenšos būt atbildīga māte, cenšos domāt, kā mans bērns jutīsies, ko es viņam ar savām dusmām iedošu? Esmu iemācījusies savam bērnam pateikt: “Piedod!” Es domāju līdzi, jo negribu sagaidīt laiku, kad mans bērns pusaudža vecumā pateiks: turi muti, māt, es tāpat iešu un darīšu!
— Kas ir tās Baha ziedu pudelītes?
— Baha ziedi ir iekšķīgi lietojamas ziedu esences šķīduma vai graudiņu formā. Tā ir saudzīga metode, kā sev palīdzēt, neizmantojot medicīniskos līdzekļus. Ziedu terapijas pamatlicējs ir velsiešu izcelsmes ķirurgs un homeopāts Edvards Bahs, kurš izpētījis un pierādījis, ka dvēseli var dziedināt arī ar ziedu spēku. Katra cilvēka uzvedība atbilst kādai ziedu kategorijai, piemēram, sprigane aug nomaļās vietās, izolēti no sabiedrības, un pirmajās salnās tā nonīkst. Tā būs piemērota cilvēkam, kurš ātri dusmās uzdzirkstī, nepacietīgajiem, kuriem visu vajag ātri. Ar Baha ziedu terapiju var palīdzēt daudzās situācijās, arī sakārtot domas un nervu sistēmu, piemēram, lāčauzu lieto, ja cilvēks nesaprot, kā rīkoties, kādā virzienā dzīvē doties. Ja psihoterapijas kurss prasa ilgu laiku un līdzekļus, ar Baha ziedu terapiju izmaiņas var just jau pēc apmēram divdesmit dienām.
Es Baha ziedus atradu pēcdzemdību periodā, kad man bija vajadzīgs reāls pašpalīdzības kurss. Baha ziedus uz Latviju atveda Laura Tidriķe, pie viņas arī mācījos.
Ēna zem paklājiņa
— Tavā dzīvē bijis laiks, kad neesi mācījusies?
— Jā, bērnībā līdz apmēram četru gadu vecumam un pusgads, kad tikko piedzima dēls. Lai gan arī tā bija dabīga dzīves skola, kurā iemācījos ļoti daudz. Pēdējā laikā gan manas studijas saistītas ar zināmu misijas apziņu — mācos, lai palīdzētu sev un citiem. Manī ik pa laikam ir sajūta, ka vajag vēl ko apgūt, izzināt, sevī kaut ko uzlabot. Katrā cilvēkā ir pozitīvās un ēnas puses. Protams, var izcelt saulaino un mēģināt ēnu paslaucīt zem paklājiņa, taču tā kaut kad tāpat iznāks gaismā. Ja vari savu ēnu atpazīt un pieņemt, tas jau ir solis uz priekšu.
— Patlaban mācies par dūlu.
— Otro gadu esmu dūla apmācībā ģimenes veselības centrā “Stārķa ligzda”, sertifikātu iegūšu pēc gada. Patlaban vēl aktīvi “nedūloju”, taču konsultācijas māmiņām jau sniedzu, esmu runājusi par bērna barošanu, vai vajag mazo guldīt pie sevis, un atbildējusi uz līdzīgiem māmiņu jautājumiem. Pieredze liecina, ka māmiņas intuitīvi visu dara pareizi, taču viņām vajag atbalstu no malas, vajag kādu, kas apliecina un iedrošina. Lai gan dūlas darbs ir morāli ļoti atbildīgs un no tevis prasa ļoti daudz, mani tas patiešām saista. Turklāt joga man palīdz savu enerģiju noturēt tādā līmenī, lai varu dot atbalstu arī citiem.
Dūlu kustība mani ieinteresēja, kad pati pārdzīvoju pēcdzemdību periodu. Ar šī brīža prātu zinu, ka arī šim periodam var sagatavoties, arī tam var izveidot plānu, piemēram: omīte palīdzēs iepirkties, draudzene atvedīs siltas vakariņas. Tuviniekiem nav jāskrien ar dāvanām, jaunā māmiņa daudz vairāk novērtēs praktisku palīdzību, to pusstundu atelpas, kad tuvinieks paauklēs mazo, lai viņa var ieiet dušā. Sīkas lietas, par ko neiedomājamies.
Par gaļu un rāmjiem
— Šīs gan nav tavas vienīgās nepiezemētās intereses. Aizvien esi veģetāriete?
— Gaļu neēdu jau sesto gadu, bet iepriekš neplānoju: viss, no rītdienas būšu veģetāriete! Viss notika pats no sevis. Manā dzīvē bija krasu pārmaiņu laiks — vienas attiecības beidzās, citas sākās, šajā laikā arī vairāk sāku nodarboties ar jogu. Kādu dienu kolēģe uz darbu līdzi bija paņēmusi kotletes pusdienām, un tā asā smarža manī uzjundīja protestu: kā var kaut ko tādu ēst? Kopš tā laika gaļu vairs neēdu, kaut īpaši sevi neierobežoju. Veikalā nostaigāju gar gaļas plauktiem, taču man nekas no tiem nekārojas. Pat mammas gatavotās karbonādes mani nekārdina. Varbūt cilvēkam, kuram gaļa garšo, šķiet, ka sevi moku, taču tā nav, jo man tā īpaši nekad nav garšojusi. Man mocības drīzāk būtu gaļu atsākt ēst. Ēdu ne tikai zaļumus, lietoju olas un piena produktus, un mans organisms pie šādas ēdienkartes pieradis.
— Un ko ēd tavējie?
— Manējie ir visēdāji. Mājās parasti gatavoju to, ko ēdu pati, bet varu vīram arī gaļu pagatavot. Tikai tad velku cimdus. (Smejas.) Vīrs pārnāk un brīnās: kā tev tas izdevās? Mierīgi! Ar cimdiem! Tikai par garšu gan negalvoju, jo gatavojot negaršoju.
Neesmu no tiem, kuri uzsver savu pārliecību. Man nenāk ne prātā kādam stāstīt, ka esmu labāka, jo neēdu gaļu. Katram mums ir savi uzskati, savs dzīves gājums, un esmu pārliecināta, ka tiem, kuri meklē līdzgaitniekus vai izmisīgi cenšas uzspiest savu viedokli, ar to dzīves pārliecību kaut kas nav kārtībā. Taču man ir bijis tā, ka cilvēks atnāk pie manis ciemos un sāk audzināt, kāpēc ir tik slikti neēst gaļu. Tad aizdomājos: pats ik pēc pusstundas ej ārā uzsmēķēt un man stāstīsi, kas ir veselīgi? Te kaut kas nav pareizi! Mierīgi nosaku, ka varbūt vienkārši paliksim katrs savā rāmītī, kuru uzskatām par ērtāku un pieņemamāku.
Dzīvot bez drāmām
— Ko tu uzskati par svarīgāko ģimenē, savstarpējās attiecībās?
— Uzskatu, ka tā vietā, lai sēdētu un dusmotos, vajag par visu izrunāties. Vīrieša domāšana ir citādāka, viņš nenolasīs tavas domas un nenoskenēs tavas izjūtas, viņam tiešā tekstā jāpasaka: pasēdi pie bērna, es iešu pastaigāties! Arī ideālai mammai ir savas vajadzības, un nevajag kautrēties vai aizmirst savus resursus uzfrišināt. Laba mamma ir par sevi parūpējusies mamma, tad arī ģimene būs laimīgāka. Un svarīgi neiekrist savās emocijās. Cilvēks, kurš dzīvo savās iekšējās drāmās, arī ap sevi rada haosu: ja man ir slikti, visa pasaule ir slikta un visiem jābūt slikti! Šādos brīžos palīdz apziņa, ka dzīve ir viļņveidīga. Mūžīgas ziemas nav, pavasaris noteikti būs un dzīve turpināsies.
— Tu pati sev neliecies pārāk gudra?
— Kā to var izmērīt? (Iesmejas.) Nekad neesmu apzināti tiekusies uz perfekcionismu. Man vienkārši ir laba atmiņa, mācībās nav bijis jāiespringst, īpaši jau valodu jomā. Zinu angļu, krievu, vācu, itāliešu, nedaudz arī franču valodu. Man padodas mācīties, un kāpēc šo dāvanu neizmantot? Protams, viena lieta ir izglītības grādi, otra — dvēseles viedums. Būtiskākais ir atrast līdzsvaru starp tām abām. Patlaban mēģinu sevi pieņemt ar visām ēnas pusēm, un man patīk apziņa, ka sevi varu uzlabot, un uzlabojumi ir jūtami. Arī iekšējais ego ap gadiem trīsdesmit arvien vairāk nomierinās. Jūtu, ka man pašai dzīvot paliek arvien vieglāk.
Vizītkarte
Pieturzīmes:
◆ dzimusi 1985. gada
17. novembrī Aizkrauklē.
◆ Ieguvusi bakalaura grādu starptautiskajās attiecībās — Eiropas studijās, maģistra grādu starptautiskajās attiecībās (Rīgas Stradiņa universitātē).
◆ Strādā par vecāko referenti Finanšu ministrijas ES fondu uzraudzības departamentā.
◆ Jogas pasniedzēja — vada kundalini jogu dejas un personības kultūras centrā “I-Dejas māja” Rīgā.
◆ Konsultē Baha ziedu terapijā, vadījusi lekcijas arī māmiņām Jaunjelgavā.
◆ Otro gadu dūlu apmācībā ģimenes veselības centrā “Stārķa ligzda”.
◆ Ģimene: vīrs Sergejs, dēls Gabriels (3 gadi).
