Šogad nolēmu nopietnāk pievērsties Ziemassvētku laika tradīcijām, jo neba velti mūsu senči uzskatīja, ka Ziemassvētku naktī atveroties debesis un, ja tajā brīdī kaut ko vēloties, tas arī piepildoties. Citādi iznāks kā pagājušogad. Kā ticējumos vēstīts, pusnaktī klusiņām izslīdēju ārā un skatījos pa logu, lai ieraudzītu savu nākotni, bet laikam uztraukumā ne pa īsto paskatījos. Un ko es tur ieraudzīju? Indriķis, kājas saslējis, spaida televizora pulti un ēd speķmaizi. Un tā arī visu gadu bija. Bet man taču gribējās redzēt kādu pārsteigumu, piedzīvot kādas nebijušas izjūtas, tā teikt, izbaudīt Ziemassvētku brīnumu. Šogad nolēmu sadarboties ar eņģeļiem. Kādā žurnālā izlasīju, ka pirms Ziemassvētkiem uz baltas lapas jāuzraksta viss, no kā sevī grib atbrīvoties, un saulgriežu brīdī (tas bija šonakt pulksten 01:03) lapa jāsadedzina uz baltas sevces. Uz vēl vienas baltas lapas tagadnes formā bija jāuzraksta vēstule eņģelim un (tas bija pats jaukākais) jālūdz tikai labumi sev. Vēstule jāsaglabā līdz nākamajam gadam. Ilgi nevarēju izdomāt, no kā sevī atbrīvoties, it kā esmu pats pilnības iemiesojums, līdz izdomāju — no parādnieces statusa. Būtu forši, ja “nogrimtu” kāda kredītiestāde un pazaudētu datus par mani, bet komunālo pakalpojumu uzņēmums izsludinātu labdarības akciju — “Atbrīvojam no parādiem! Sāc dzīvi no jauna!” Uzrakstīt eņģelim vēstuli ar labumiem, ko vēlos, man nesagādāja nekādas raizes. Viņiem nāksies rauties melnās miesās, bet es būšu mierā arī, ja kaut pusi izdarīs. Vislielākās problēmas man sagādāja Indriķis — vienbrīd iedomājos eņģeļiem viņa vietā prasīt kādu citu, jo, kad palasu žurnālus, man rodas iespaids, ka esmu ļoti vecmodīga un stagnēju attiecībās, jo katra mūsdienīga moderna sieviete iet droši pretī savas dzīves modeļa pārmaiņām. Beigās tomēr pārdomāju — kāpēc gan manis audzināts un pāraudzināts eksemplārs būtu jāatdod citai? Es pat savu draudzeņu lokā nevaru nevienu iedomāties, kura tādu būtu pelnījusi.
Tagad tik atliek gaidīt, kad sāks darboties eņģeļi. Es jau jūtu — būs labi! ◆
