Tik liela ažiotāža, gaidot Latvijas prezidenta vēlēšanas, vēl nebija pieredzēta. Agrāk bez skaļām diskusijām līdzšinējie neatkarības laika prezidenti ievēlēti atkārtotam termiņam, taču tagad tik mierīgi nebūs. Jau šobrīd apstiprināti divi oficiālie Valsts prezidenta amata kandidāti — pašreizējais Valdis Zatlers un eksbaņķieris Andris Bērziņš.
Tikmēr iedzīvotāju aptaujas liecina, ka tauta šajā amatā vēlas redzēt tagadējo Valsts kontrolieri Ingunu Sudrabu. Laikam tāpēc, ka cilvēki saglabājuši uzticību Valsts prezidenta institūcijai, lai gan lielu pilnvaru tai nav. Valsts augstākā amatpersona ir un paliks vairāk kā valsti reprezentējošs tēls, jo pagaidām nav paredzēts palielināt tās pilnvaras.
Saistībā ar gaidāmajām prezidenta vēlēšanām jau tiek meklēti “skeleti” skapī kandidātu biogrāfijās. Tagad pamatīgāk apspriež un vērtē ne tikai Valda Zatlera darbus un izteikumus, bet sabiedrībā daudz diskutē par nesen atklāto informāciju, ka Andris Bērziņš, iespējams, ir lielākās pensijas saņēmējs Latvijā. 2007. gadā, kad Bērziņš kļuva par pensionāru, viņa ikmēneša pensija bijusi gandrīz 4900 latu. Nekā nelikumīga tajā nav, bet uz vispārējā pensiju fona tas izskatās diezgan iespaidīgi. Ko par šādu kandidātu lai saka pensionāri, kuri mēnesī saņem vien nedaudz pāri simtam? Turklāt tas ir gandrīz par pusi vairāk nekā esošā Valsts prezidenta alga… Pats Andris Bērziņš uzskata, ka tikai viena kandidāta esamība Valsts prezidenta vēlēšanām neliecina par pietiekamu demokrātiju.
Prezidenta vēlēšanas un kandidātu meklēšana noteikti ir mēģinājums partijām palielināt savu ietekmi politikā, jo tās meklē piemērotāko cilvēku, ar ko sastrādāties. Tas viss gan mazina iespaidu par prezidenta institūcijas neatkarību no kāda konkrēta politiskā spēka. Lai gan cilvēkiem tāpat ir skaidrs — kā saujiņa politiķu nolems, tā būs, un demokrātija nekādu lielo lomu nespēlēs. Šo amatu tik un tā ieņems tas, kuram būs spēcīgāka “aizmugure”.
Tomēr esmu pārliecināta, ka pašreizējie notikumi ir tikai aisberga redzamā daļa, jo jau tagad kuluāros dzird runājam, ja pirmajā kārtā neievēlēs prezidentu, noteikti parādīsies vēl kāds kandidāts, kuram būs gan piemērotākās īpašības šim amatam, gan Saeimas atbalsts. Un atkal tam, ko domā tauta, nebūs nekādas nozīmes.
