Aizvadītā nedēļa pagāja Zinību die-nas noskaņās. Es uz to raugos divējādi. No vienas pu-ses, skumji, jo skaistā vasara ir pagājusi, taču šis ir arī priecīga satraukuma pilns laiks, jauna mācību gada un darba cēliena sākums.
Mākslas un mūzikas skolu eksistence pērn bija apdraudēta, un tas bija ārkārtīgi smagi. Strādāju Pļaviņu mākslas skolā, un pagājušajā gadā nezinājām, vai skola šogad vispār darbosies, bet šogad ir stabilāka izjūta. Profesionālās ievirzes izglītība eksistē daudzus gadus desmitus, un tādai jābūt arī turpmāk. Salīdzinot ar pērno gadu, audzēkņu skaits palicis nemainīgs — vieni mācības beidz, vietā nāk jauni. Mums ir daudz talantīgu bērnu, bet diemžēl ne visi vecāki to apzinās un dod iespēju viņiem radoši izpausties. Mākslas skolās bērni ierodas kā tīrradņi, kur, mācot un attīstot talantu, viņus “noslīpējam” gluži kā dārgakmeņus.
1. septembra gaidās jau pirmdien un otrdien kopā ar kolēģiem posām mācību iestādes kabinetus, apskatei izlikām pērnā gada diplomandu darbus. Otrdien notika arī pedagoģiskā sēde, kurā kopā ar direktori un citiem skolotājiem apspriedām jaunajā mācību gadā veicamo. Iepriecina, ka šogad mums ir jauna skolotāja no Kokneses.
Trešdiena bija jaukām emocijām pārbagāta. Tā kā mākslas skolā ir mazas telpas, arī šogad Zinību dienā pulcējāmies Pļaviņu novada ģimnāzijas zālē. Vēl tagad mājās smaržo audzēkņu pasniegtie ziedi, ko katrs bērniņš dāvinājis ar lielu mīlestību. Ikdienā šķiet, ka bērni neklausa, draiskojas, taču šādos mirkļos viņi atveras un atklāj savu patieso jauko būtību. Bērni ļoti ātri mainās, tāpēc 1. septembrī bija patīkami atkal sastapt savus audzēkņus un redzēt, kā viņi pa vasaru izauguši, kļuvuši nopietnāki. Jaunā mācību gada sākumā patīkama ir arī atkalredzēšanās ar kolēģiem. Esam kā viena ģimene, vienmēr viens uz otru varam paļauties.
Pļaviņu mākslas skolā pirmās trīs nedēļas dienas 1. līdz 5. klases bērniem mācu vizuāli plastisko mākslu — veidošanu un keramiku. Bērniem vairāk patīk darboties ar mālu. Papildus nodarbībām Pļaviņās piektdienās mēroju ceļu uz Skrīveru mūzikas un mākslas skolu, kurā šogad man ir jauna grupa — 4. klase.
Man ļoti patīk darbs ar bērniem. Mācoties Rīgas Dizaina un māk-slas skolā, mani pozitīvi pārsteidza skolotāju attieksme pret audzēkņiem, mēs bijām kā kolēģi. Tas šķita neparasti, tāpēc arī savus audzēkņus vērtēju kā personības, izturos kā līdzīga pret līdzīgu. Protams, nedrīkst pārkāpt robežu, bet mākslas skolā jārada atmosfēra, kur audzēkņi var justies labi, gluži kā mājās. Lielākais gandarījums ir par bērnu teikto: “Man patīk šurp nākt.”
Lai zinātu, kas notiek valstī, parasti cenšos noskatīties “Panorāmu”. Vasaras mēnešos tas nesagādāja problēmas, bet, sākoties mācību gadam, ir citādi, jo pēc nodarbībām skolā mājās esmu tikai vēlu vakarā.
Nedēļas vidū iepriecināja ziņa, ka mēneša laikā pārtikas bankai “Paēdušai Latvijai” dažādu pilsētu iedzīvotāji ar pārtiku piepildījuši 2780 glābējpaku krīzes skartajām ģimenēm. Šī labdarības akcija, tāpat kā pārējās, tiešām ir apsveicama. Šādā situācijā saproti, ka nevari vienkārši noraudzīties no malas. Arī es zinu vairākus cilvēkus, kuriem šobrīd klājas grūti, tāpēc mēģinu palīdzēt, kā vien spēju. Žēl, ka rūpes par cilvēkiem uzņemas nevis valsts, bet gan daži entuziasti un nevalstiskās organizācijas, kas dažādu akciju veidā palīdz ne tikai ar pārtiku, bet arī skolas piederumiem skolēniem.
Ceturtdien ziņu pārraidē informēja, ka Latvija pievienojas Eiropas Konvencijai par mājdzīvnieku aizsardzību. Esmu liela dzīvnieku aizstāve, un man ļoti rūp viņu nākotne, tāpēc pievienošanos šai konvencijai vērtēju pozitīvi. Netrūkst gadījumu, kad daudzi savus četrkājaiņus vienkārši izmet ielās, pat neaizdomājoties par šoku, kas šiem dzīvniekiem jāpiedzīvo, kad pēkšņi esi spiests iztikt bez citu palīdzības. Iepriecina, ka mūsu valsts apņemas ievērot noteiktas prasības mājdzīvnieku aizsardzībai. Tikai cerams, ka tā būs ne tikai teorija, bet arī prakse.
Pagājušajā nedēļā sāka darb-oties Centrālās vēlēšanu komisijas uzziņu tālrunis par 10. Saeimas vēlēšanām, un nu jūtams, ka tās ar joni tuvojas. Bieži vien par valstī notiekošo dusmojos uz valstsvīriem, bet cik tad var īgņoties? Lai gan politiķiem vairs īsti uzticēties nevar, ir skaidrs: lai Latvijā mainītu pašreizējo situāciju, valdībā ir vajadzīgi jauni cilvēki. Protams, slikto atrast vienmēr ir vieglāk nekā pozitīvo, taču arī mums pašiem ikdienā vajadzētu vairāk raudzīties labajā visapkārt. Sliktās domas jāmet pie malas, ja, ko domājam, to pievelkam gluži kā magnēti. Man aug dēls, un tāpēc vien nākotnē jāraugās pozitīvi. Mūsu spēkos varbūt nav mainīt pašreizējo situāciju, bet mainīt attieksmi pret to varam pilnīgi noteikti.
Kopumā nedēļa bija sasprin-gta, tāpēc brīvdienās atpūtos, uzņemot spēkus jaunam darba cēlienam. Iedvesmu rodu dabā. Braucot uz Skrīveriem, ceļmalā redzēju vairākus baraviku pārdevējus, tāpēc sestdien sēņu lasīšanas trakumam nodevos arī es.
Nedēļa noslēdzās ar garīgu baudījumu — apmeklēju dievkalpojumu Kokneses evaņģēliski luteriskajā baznīcā, kurā šoreiz izskanēja neparasts sprediķis par aizmirstajiem cilvēkiem. Tas lika padomāt par tiem, kuri ikdienā ir mums blakus, bet mēs uz viņiem skatāmies it kā no augšas, neiedomājoties, kā viņiem patiesībā klājas. Tas rosina pārdomām, atceroties kādu sadzīvisku situāciju. Savulaik, dzīvojot Bauskā, biju pieradusi, ka cilvēki ir atturīgi, bet, kopš pārcēlos uz Koknesi, ir pavisam citādi. Ielās sveicinot klāt nāk bērni, tas iepriecina, mudinot ticēt, ka pasaulē vēl ir labais.
