Latvijas Lauksaimniecības universitātes Skrīveru Zemkopības institūts sadarbībā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu (LVMI) “Silava” rīkoja Lauku dienu. Šogad pasākums notika ar devīzi “Izvēlies videi draudzīgu saimniekošanu!”.
Plāno būvēt jaunu kalti
Zemkopības institūts jau četrus gadus ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes sastāvā. Otro gadu Lauku dienu skrīverieši rīko jaunajās telpās — kādreizējā laboratorijā — šķūnī, kas ir daudz efektīvāk izmantojamas, ērtas salīdzinājumā ar lielo padomju laikā celto ēku. Institūta direktors Jānis Vigovskis stāsta: “Šobrīd institūtā darbojas 20 cilvēku, no kuriem puse ir zinātnieki, otra puse — tehniskais personāls. Apsaimniekošanā ir 118 ha valsts zemes, ka arī ap 40 ha nomā. Liela daļa ir bioloģisko graudaugu izmēģinājuma lauciņi, 40 ha ir astoņus kilometrus no Skrīveru centra Madlienas virzienā. Tur arī zemes platības agromežniecībai, kuras apstrādā sadarbībā ar LVMI “Silava”.
Institūta darbības pamatvirziens ir zālaugu selekcija, un līdz šim Skrīveros radīts vairāk nekā 20 zālaugu šķirņu, tajā skaitā tauriņziežu (āboliņa, lucernas, lupīnas), stiebrzāles un citu. Tehniskais personāls nodarbojas ar šķirņu uzturēšanu, sēklas materiāla atjaunošanu — gādājot, lai zemniekiem ik gadu būtu pieejams kvalitatīvas sēklas materiāls. Institūtam ir noslēgti licences līgumi ar aptuveni 100 zemnieku saimniecībām, un ar institūtā sagatavoto sēklas materiālu apsēti ap 1000 ha. Savukārt šajās saimniecībās izaudzētā sēkla tiek pārdota tālāk, līdz ar to Skrīveros audzētās šķirnes Latvijā izsētas vairākos desmitos tūkstošu hektāru.
Direktors teic, ka nākotnē institūtam noderētu moderna un jaudīga sēklu kalte. Pašlaik darbināmajai ir pārāk mazi apjomi. Lauku dienas dalībnieki apskatīja vēl senajos padomju laikos — pirmajos kolhoza gados — celto, ar malku apkurināmo kalti, kuru gan paredzēts nojaukt.
Novēro arī pasaulē
populāro soju
Šogad Lauku dienas apmeklētājiem zinātnieki Aldis Jansons, Aija Rebāne, Sarmīte Rancāne un Jānis Vigovskis bija sagatavojuši izmēģinājuma lauciņus, kuros varēja iepazīt atšķirīgus, bet lauksaimnieka ikdienā izmantojamus paņēmienus. Pasākuma programmā piedāvāja uzzināt par slāpekli piesaistošu augu audzēšanu, par kompostu, kas gatavots no zāles, un kā tas noder vasaras kviešu mēslošanai. Par bioloģiski audzētiem graudaugiem daudz zināja stāstīt institūta zinātnieks Aivars Jermušs. Par vasaras kviešu mēslošanu atkarībā no augsnes agroķīmiskajām īpašībām zināšanās dalījās un izaugušo rādīja zinātniece Agrita Švarta. “Silavas” zinātniece Dagnija Lazdiņa iepazīstināja ar dažādu kārklu, apšu un citu energoaugu īpašībām. Institūts pievērsies arī pasaulē arvien lielāku popularitāti iegūstošajai dienvidu zemju kultūras — sojas — audzēšanai, un pašlaik izmēģinājumam iesētas vairākas sojas pupu šķirnes.
Bitēm snuķīši par īsu
Stāstījumu par nektāraugiem ar interesantiem faktiem papildināja zinātniece Aija Rebāne. Piemēram, dažu āboliņa šķirņu ziedstobros nektārs atrodas pārāk dziļi, bite ar snuķīti to nevar aizsniegt, bet mitrākā laikā nektārs paceļas augstāk. Turpretī baltais amoliņš bitēm lieti noder arī sliktākos laikapstākļos. Runājot par nektāraugiem, nevar piemirst griķus. Tajos gan bites dzīvojas vien rasainos rītos vai lietainā laikā. Karstumā nektārs griķu ziedos neizdalās. Tiem, kuriem griķu medus ne pārāk garšo, varbūt noderēs fakts, ka salīdzinājumā ar citu medu šajā ir visvairāk dzelzs. No retāk dzirdētiem augiem, kuri patīk bitēm, ir vanagnadziņi. Ne katrs atpazīs facēliju, bet arī šim augam ir griķiem raksturīgā īpašība — karstumā nektārs neizdalās. Tāda pati īpašība ir pūķgalvei. Varbūt mūsdienās piemirsts medusaugs ir ķimene, kas ir arī garšas uzlabotājs ēdienam un vērtīgs ārstniecības augs. Indīgs, bet vērtīgs ir daglītis. Rudenī var ievākt daglīša sēklas, kuras vēlāk izmantot putnu barošanai. Vēl kāda laba daglīša īpašība — tas ziedēšanas laikā labi iztur aukstumu, pat mērenu salu. Šis augs ir daudzgadīgs un, tā teikt, ik gadu pats sevi pārsēj. Viens no visagrāk uzziedošajiem nektāraugiem ir eparsete. Savukārt raudene ne tikai dod medu un putekšņus, bet noder stropu tīrīšanai, jo auga sastāvā esošās vielas nepatīk dažādiem bišu parazītiem. Vairākos no izmēģinājuma lauciņiem saglabāti daudzgadīgie nektāraugi, lai parādītu to dabīgās spējas izturēt gadalaiku maiņu un vairoties.
Vecā zāle nekam
neder
Jānis Vigovskis: “Mans pētījums ir par lopbarībā neizmantotās zāles kompostēšanu. Šī tēma šķita vilinoša, jo Latvijā ik gadu nopļauj zāli, kura vēlāk nav izmantojama.” Zinātnieku uzdevums ir meklēt iespējas šīs zāles praktisko izmantojumu. Tomēr zāles kompostēšana nav nemaz tik vienkāršs uzdevums. Pozitīvo, kā arī negatīvo pusi varēja aplūkot Lauku dienas demonstrējumos. Šogad demonstrēšanai bija sagatavoti divu veidu komposti — ar nepāraugušu, sulīgu, nepārkoksnējušos zāli un zāli, kas ataugusi pēc pirmā pļāvuma, turklāt pāraugusi. Kā “uzvedas” zāle? Vienā kaudzē likta tikai svaigi pļauta, citā kopā ar kūtsmēsliem, trešajā ar digestāta (biogāzes staciju atlikuma produktu) cieto frakciju, kas ir irdena, līdzīga kūdrai. Šī masa arī vieglāk sajaucama. Lai veidotos labs komposts, jābūt trim nosacījumiem — nepieciešams mitrums (ap 70%), lai varētu darboties mikrobi, optimālai oglekļa — slāpekļa attiecībai (20:1) un gaisa pieplūdei. Kaudzi nedrīkst kraut pārāk augstu un platu, jo tajā nenotiks gaisa cirkulācija. Optimālais augstums un platums — pusotrs metrs. Ja visi trīs komponenti ir sasniegti, kaudzē veidojas ļoti augsta temperatūra, tajā ir tik karsts, ka roku ilgi nenoturēt, un, paceļot kaudzes malu, pat vasarā var redzēt ceļamies tvaika garaiņus. Kādi ir rezultāti, kompostu iestrādājot augsnē, audzējot vasaras kviešus? Visefektīvākais komposts ir, sajaucot lekno zāli ar digestātu. Pilnīgi pretējs efekts, pat ražas pazemināšanās ir no komposta, kura sastāvā ir pārkoksnējusies zāle. Sējums ir rets, kā arī redzams, ka kviešiem pietrūcis mitruma.
Iegūst, pat nenokuļot
ne grauda
Pirms doties uz bioloģiski audzētas labības laukiem, kopā ar Agritu Švartu apskatām konvencionāli audzētos ziemas kviešus. Stiebri ir gandrīz perfekti — vienāda garuma. “Darām visu, kas nepieciešams, lai šīs intensīvā tipa šķirnes — ‘Skagen’, ‘SW Magnifik’, ‘Fredis’ un ‘Edvīns’ — parādītu vislabākos rezultātus,” stāsta zinātniece. Viņa arī teic, ka vēlāk pabūsim laukā, kur šīs pašas šķirnes audzē ar bioloģiskām metodēm. Velkot līdzības ar cilvēku, to varētu nosaukt par graudaugu spīdzināšanu, jo tie nesaņem vielas, kuras pēc šķirņu radītāju rekomendācijām ir nepieciešamas. Toties šķirne ‘Reinis’ ir tieši bioloģiskajai saimniekošanai radīta kviešu šķirne, kas vēl ir testēšanas fāzē, pēc kuras šķirni oficiāli reģistrēs.
Esam laukā, kur intensīvās ziemas kviešu šķirnes tiek audzētas bioloģiskām metodēm. Te ir Aivara Jermuša darba lauks. Aizstāvot savu teoriju, viņš teic, ka dabai draudzīgi audzētie kvieši neko daudz neatšķiras no intensīvi audzētiem. Tiesa, stiebri aug retāk, atšķiras arī garums, pa starpai redz pa nezālei. Te nav kaisīts slāpeklis, nav, tā teikt, stimulēta augšana, kad ražu novāks, uz ražas novākšanu kombains pa lauku nebūs pa tukšo jādzenā. Lai arī rezultāts nav slikts, Aivars teic, ka, izdarot maksimāli visu nepieciešamo, ieguvums būtu manāmi lielāks. Piemēram, šajā konkrētajā laukā pērn auga mieži, kas ir viens no sliktākajiem variantiem bioloģiskajā lauksaimniecībā. Ja pirms kviešiem te augtu āboliņš, pupas vai zirņauzas, kas dabīgā veidā augsnei piesaistītu slāpekli, šogad mēs stāvētu pie daudz kuplāk augošām vārpām.
To, ka gala rezultāts — raža un finansiālais ieguvums — no bioloģiskās lauksaimniecības var būt vienāds ar konvencionālo vai pat lielāks, atzīst viens no Lauku dienas dalībniekiem Kārlis Lazdiņš no zemnieku saimniecības “Lazdiņas” Kokneses pusē. Sējas izmaksas ir vienādas, pļaušanas tāpat. Bioloģiskajā gadījumā tehnika nedaudz vairāk jāizmanto augsnes apstrādē. Šībrīža situācijā, ņemot vērā iztērēto naudu un saņemtos maksājumus par bioloģisko saimniekošanu, pat nenokuļot nevienu graudu, ieguvums ir tāds pats, kā “konvencionālajam zemniekam” nokuļot 3 tonnas graudu.
Pret dabu zinātne
bezspēcīga
Zinātniece Agrita Švarta zemniekus un visus citus interesentus iepazīstināja ar rezultātiem pēc divu dažādu mēslošanas plānu lietošanas Latvijā bieži audzētas vasaras kviešu elites klases šķirnes ‘Taifūns’ sējumos. Visos variantos tika izmantota viena sēklu partija, iegūta mācību un pētījumu saimniecībā “Pēterlauki” — Jelgavas novada Platones pagastā.
Šis ir trešais un arī noslēdzošais projekta gads. Šo pašu projektu īsteno arī Ikšķiles pusē un netālu no Daugavpils — Višķos. Projektu sākot, veica augsnes paraugu analīzi. Visās trijās vietās rezultāti bija līdzīgi, piemēram, fosfora un kālija saturs zemāks par normu. Mēslošanas plāna izstrādei izmantoja 2013. gadā publicētos LLU profesoru Alda Kārkliņa un Antona Ružas izstrādātos normatīvus. Plānoja iegūt 5 tonnas graudu no hektāra. Lai to sasniegtu, fosforu vajag ap 80 kg uz hektāru, kāliju — līdz 90 kg. Tā kā dabiskais šo elementu līmenis bija zems, zinātnieki nolēma augsnē iestrādāt maksimāli pieļaujamās devas. Pirmajā variantā pamatmēslojumā iestrādāja kompleksos minerālmēslus ar 15% slāpekļa, 15% fosfora un 15% kālija. Šī maisījuma daudzums uz hektāru — 400 kg. Otrajā variantā — 600 kg uz hektāru. Augšanas laikā — cerošanas beigās — stiebrošanas sākuma fāzē augus mēsloja ar amonija nitrātu — 200 kg uz hektāru. Tāpat kviešus apstrādāja ar augšanas regulatoriem, kā arī slimību ierobežotājiem — fungicīdiem un herbicīdiem. Plānoto ražu ieguva gan Ikšķilē, gan Skrīveros. Višķos raža bija uz pusi zemāka. Galvenais iemesls — katastrofāli zems nokrišņu daudzums. Abus iepriekšējos gadus gaisa temperatūra bija krietni virs vidējās. Višķos graudi bija sīki, kā zinātniece saka, sasteigti. Tūkstoš graudu masa Ikšķiles un Skrīveru laukos bija 48 grami, Višķos — 34 grami. Toties graudu kvalitāte visos variantos pārsniedza maizes cepšanai nepieciešamos rādītājus.
Alkšņi liek minēt mīklu
Dagnija Lazdiņa Lauku dienas dalībniekus veda ekskursijā caur mežu. 2011. gadā Skrīveros sākta šī meža stādīšana. Četros blokos katrā četras slejas — ar pamatmēslojumu, kā arī koksnes pelniem, sadzīves notekūdeņu dūņām no Aizkraukles un digestātu. Divi hibrīdās apses kloni, septiņi kārklu un četri papeļu kloni, baltais, melnais un hibrīdalksnis. Salīdzinājumam stādīti te arī tā sauktie “Vislatvijas kārkli” jeb pa grāvmalām salasītie. “Ja zemīte ir švaka, ja neko citu neizdodas audzēt, ja izaudzēto grūti novākt, tad viens no risinājumiem ir audzēt energokultūru — kokus. Deviņu gadu laikā izdarīti daudzi secinājumi, apzināti ātraudzīgākie kloni. Secināts, ka koku starpās labāk mērķtiecīgi sēt zālaugus, nevis atstāt dabisko fonu. Tādējādi starpu apkopšana norit daudz ātrāk. Interesants ir stāsts, kā šeit nonāca baltalkšņi. Tā kā stādus nopirkt nevarēja, zinātnieki ievāca sēklas. Jau pirmajā gadā novērots, ka sēklas slikti dīgst. Otrajā gadā konstatēts, ka dažiem ir neraksturīga lapu forma. Trešajā gadā secināts, ka savāktas hibrīdu sēklas. Ceturtajā gadā zinātnieki ieguvuši finansējumu, lai veiktu augu ģenētiku. Secinājums — sēklas ievāktas gadā, kad baltais un melnais alksnis ziedējuši vienlaikus un apputeksnējušies savā starpā jeb notikusi dabiskā hibridizācija. Turklāt analīzes parādīja, ka sajaukums nav 50 pret 50, bet 30 pret 70 un citādi. Tas nozīmē, ka daži no alkšņiem jau pirms tam bijuši hibrīdi. Tāpēc Skrīveros aug alkšņi ar piecu dažādu lapu, trīs dažādu stumbru un vainagu veidiem. ◆
