Esmu to 66,4% balsstiesīgo vidū, kuri sestdien sabojāja statistiku, nepiedaloties Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās. Kāpēc nebalsoju? Atzīšos, ka aptuveni mēnesi pirms vēlēšanām vēl šaubījos — iet vai neiet, nebiju tik kategoriski noskaņota. Sāku šo to klausīties, ausīties, palasīt, noskatījos arī vairākas diskusijas televīzijā, lai pārliecinātos, ka šoreiz negribu balsot. Neiebiedēja arī apkārtējo saucieni, ka tādējādi var sabalsot “nepareizos”.
Pirmkārt, ļoti nepatika deputāta kandidātu reklāmu uzsaucieni, ko dzirdēju radio — iepriekšējie EP deputāti Latvijas labā neko neesot darījuši, neko neesot panākuši, piecus gadus strādājot EP. Pastkastītē saņēmu divas EP deputātu kandidātu avīželes ar viņu sasniegumiem un nākotnes vīzijām. Lēti. Televīzijā, vērojot debates, neviens deputāta kandidāts mani nepārliecināja — vēlos strādāt Latvijas labā, vēlētāj, tavā labā! Neviens! Kārtējo reizi knābšanās, plēšanās, visi bija gatavojušies tikai, lai publiski nomelnotu otru un kaut kādā veidā parādītu, cik pašam cēli plāni uz Eiropu. Punktu pielika tas, ka EP deputāta kandidāti debatēja par to, ko tad viņi darīs, ja ievēlēsim — cīnīsies par minimālās algas paaugstināšanu, pabalstiem, par cilvēcīgiem dzīves apstākļiem un dzīves līmeņa celšanu Latvijas iedzīvotājiem. Vai tāpēc jābrauc uz Briseli? Tas, manuprāt, ir atkarīgs no tā, kā deputāti strādā tepat uz vietas Latvijā. Aizkraukliete
Sabojāju statistiku
00:00
28.05.2019
36