Karjers ir Pļaviņu pilsētas rūpnieciskā zona, kurā darbojas vairāki uzņēmumi. Te joprojām ražo šķembas, arī apstrādā koksni, gatavo guļbūves. No šejienes reisos dodas autobusi.
Karjers ir Pļaviņu pilsētas rūpnieciskā zona, kurā darbojas vairāki uzņēmumi. Te joprojām ražo šķembas, arī apstrādā koksni, gatavo guļbūves. No šejienes reisos dodas autobusi.
Šķembas armijai
Lielākais no no Karjera uzņēmumiem ir SIA “Pļaviņu DM”, kurā ražo dolomīta šķembas. Tās piegādā galvenokārt ceļu būvētājiem. Šobrīd uzņēmumā strādā 138 cilvēki, un tam jau ir stabilas pozīcijas tirgū.
Lai stāstītu par tagadni, vispirms jārunā par pagātni. Šai ražotnei tā bija sarežģīta.
50. gadu vidū PSRS Aizsardzības ministrija Pļaviņās izveidoja 462. nerūdas izrakteņu kombinātu, kurā ražoja dolomīta šķembas armijas un tautsaimniecības objektu būvniecībai. Ražošanai attīstoties, te nodarbināja vairāk nekā 300 cilvēku, arī padomju armijas karavīrus.
Sākotnēji dolomītu ieguva turpat Daugavas krastā, vēlāk — karjeros “Selga” un “Rīteri”. Mainoties politiskajai situācijai, PSRS Aizsardzības ministrija nerūdas izrakteņu kombinātu izformēja 1993. gada septembrī. Padomju gados pilsētā darbojās arī “Jēkabpils dolomīta” Pļaviņu filiāle, kurā ražoja līdzīgu produkciju. Šo ražotni slēdza, jo tā nebija rentabla.
Privatizē divus īpašumus
Daudzi padomju armijas cilvēki aizbrauca atpakaļ uz Krieviju, bet citi palika un domāja, kā strādāt tālāk.
— 1993. gadā izveidoja valsts uzņēmumu “Pļaviņas”, kuram piederēja rūpnīcas īpašuma nekustamā daļa. Noslēdzām līgumu ar Krieviju par autotransporta izmantošanu. Tas bija smags laiks. Vienu gadu strādājām tikai pāris mēnešu. Pārējo laiku stāvējām dīkā. Saražot spējām vien 78 000 kubikmetru šķembu gadā, tas ir ļoti maz. Mūs izglāba eksports uz Vāciju. Īpaši rentabli tas nebija, bet varējām strādāt un kaut ko nopelnīt. 1995. gada decembrī daļa uzņēmuma darbinieku izveidoja SIA “Pļaviņas DM”. Privatizējām gan Latvijai, gan Krievijai piederošo īpašumu, — stāsta uzņēmuma “Pļaviņu DM” valdes loceklis Juris Seikovskis.
Viņš piebilst, ka uzņēmuma izaugsmē visnozīmīgākie bija darbinieki, kuri uzticējās vadībai un strādāja. Uzņēmuma vadītājs Anatolijs Žukovs spēja saliedēt kolektīvu un veiksmīgi to vadīt.
Smērē kaut uz maizes
Tagad SIA “Pļaviņu DM” saražo 400000 kubikmetru dolomīta šķembu gadā — 30 dažādu frakciju. No pavasara līdz rudenim ražotnē ir “pļaujas” laiks.
— Latvijā intensīvi būvē un remontē ceļus. Šobrīd visā valstī ir celtniecības bums, un mūsu produkciju pieprasa. Vairāk orientējamies vietējam tirgum un eksportam vairs nestrādājam, jo esam pietiekami noslogoti. Pagājušajā gadā bija labi rezultāti, arī šogad tādi būs. Esam vieni no lielākajiem dolomīta šķembu ražotājiem Latvijā. Turklāt piedāvājam kvalitatīvu produkciju. Es jokoju, ka to var smērēt kaut uz maizes. Tik laba tā ir, — uzskata Juris Seikovskis.
Sasniegt šādu rezultātu palīdz jaunas tehnoloģijas. Par vienu no lielākajiem ieguvumiem Juris Seikovskis uzskata rotordrupinātāju — ļoti labu un arī dārgu tehniku.
— Kvalitatīva šķemba ir daudzšķautņaina. Tad tā ir stipra un nelūst. Ar jauno drupinātāju tādas iegūstam. Šķembām pakāpeniski pieaug kvalitātes prasības. Tas ir labi, jo visi taču vēlamies braukt pa labiem ceļiem, — saka Juris Seikovskis.
Akmeņi nav pupas
Uzņēmumā strādā divās maiņās. Tagad to var darīt visu gadu, jo betona ražotājiem šķembas nepieciešamas arī ziemā. Juris Seikovskis atzīst, ka ziemā tomēr vajag remontēt tehniku un iekārtas. Akmeņi nav ne pupas, ne zirņi — ar laiku metāls cieto iežu spiedienu neiztur.
— Pamats uzņēmumam ir saglabājies kopš padomju laikiem un pamazām uzlabots. Pēdējos gados pamatīgi atjaunots autotransports. Tas jādara arī turpmāk. Jāpilnveido arī drupināšanas tehnoloģija. Visu laiku jādomā par attīstību, jo — kas apstājas, tas ir pagalam, — piebilst SIA “Pļaviņu DM” valdes loceklis.
Ar skanīgu piesitienu
Ceļš no dolomīta bluķa līdz sīkai šķembai sākas karjerā “Aiviekste” Variešu pagastā. Te, cilvēku vadīta, strādā jaudīga tehnika, kura rok, urbj, krauj un ved vērtīgo iezi. Šajā karjerā iegulu pietiks 15 līdz 20 gadiem.
Juris Seikovskis, kurš izrāda šo valstību, uzsver, ka speciālisti uzņēmumā ir ļoti labi.
— Daudzi te sāka strādāt jaunībā un tagad ir sirmām galvām. Tas ir mūsu zelta fonds. Katrs pārzina savu darbu un lieliski to prot – ekskavatoristi, elektriķi un autovadītāji, arī spridzinātāji. Viņi ir kā mākslinieki, jo šajā darbā nepieciešams “skanīgs piesitiens”. Jāzina, kā spridzināt, lai dolomītu labāk izirdinātu, — saka Juris Seikovskis.
Kad armijas uzņēmums vēl strādāja pilnā sparā, šajā pilsētas daļā uzbūvēja arī bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, dzīvojamās mājas, bērnudārzu, veikalus. Viss ir saglabājies, tikai nodots pilsētas valdījumā. Savulaik uzcelta arī jauna administrācijas ēka ar ēdnīcu un kinoteātri. Tagad uzņēmums izmanto tikai administrācijas telpas. Otru ēkas daļu ieguvusi zemes īpašniece. To gan pagaidām neizmanto, un tur veidojas postaža.
Smaka nav patīkama, bet nekaitīga
Otrā Karjera uzņēmumā — SIA ” Vagonete” impregnēšanas cehā — dzelzceļa gulšņus un cita veida kokmateriālus piesūcina ar slānekļa eļļu. Tam izmanto speciālus autoklāvus. Eļļa iespiežas koksnes šķiedrās, un ekspluatācijas laikā tā aizsargā koksni no bojāšanās.
— Daudzi domā, ka tagad dzelzceļš visur izmanto tikai betona gulšņus. Tā tas nav. Dzelzceļa remontam joprojām daudz lieto arī koku, — saka Pļaviņu ceha vadītājs Ainārs Zariņš.
Šogad SIA “Vagonete” produkciju realizē galvenokārt tepat Latvijā, taču firmas sadarbības partneri gulšņus eksportē arī uz Lietuvu un Igauniju. Lai gan ražotnes jauda ir līdz 45 000 gulšņu mēnesī, pagaidām uzņēmums apstrādā mazāk nekā 10 000 gulšņu. Ainārs Zariņš atzīst, ka šogad vairāku iemeslu dēļ pieprasījums sarucis. Uzņēmumā pašlaik nodarbina desmit cilvēku. Ražošanai ir sezonas raksturs, jo vasarā pieprasījums pēc gulšņiem ir lielāks nekā ziemā, kad remontdarbus neveic.
— Eļļa, ar ko piesūcina koksni, rada specifisku smaku, ko sajutis ne viens vien. Tā vairs nav tik spēcīga kā pirms dažiem gadiem, jo impregnēšanai izmanto Igaunijā ražotu slānekļa eļļu, kurai ir uzlabots sastāvs. Ir veikti arī eļļas tvaiku koncentrācijas mērījumi. Tie nepārsniedz pieļaujamās normas pat rūpnīcas teritorijā. Tā ka smaka nebūt neapdraud strādnieku veselību, — saka Ainārs Zariņš.
Latvijā ir vēl piecas vai sešas līdzīgas rūpnīcas. Tuvākās ir Rēzeknē un Bolderājā.
Krievu tehnika vienkāršāka
SIA “Pato-1” pirms desmit gadiem Karjerā privatizēja Pļaviņu autobusu parka un uzņēmuma “AK-8” teritoriju, lai veiktu pasažieru pārvadājumus. Šobrīd uzņēmumam izveidoti seši maršruti, un cilvēki ar šīs firmas autobusiem brauc pa Pļaviņu pilsētu, līdz Vietalvai, Krievciemam un citām tuvākajām apdzīvotajām vietām.
— Privatizējot mantojumā bija viens autobuss. Pašvaldības uzņēmumi savulaik saņēma autotransportu arī bez maksas, bet mums, privātajiem, to vajadzēja iegādāties pašiem. Tādos apstākļos nevarēja domāt par lielu izaugsmi. Nespējam konkurēt ar lielajiem autopārvadātājiem. Darbs noteikti nav rentabls, saņemam dotāciju no valsts, un arī cilvēku maksātspēja ir zema, — stāsta SIA “Pato-1” direktors Jānis Kononovs.
Regulāri reisos brauc seši autobusi, četri — rezervē. Lielākoties tas ir lietots ārzemju autotransports. Jānis Kononovs atzīst, ka jaunu autobusu iegādāties nav iespējams, jo tas maksā aptuveni 100 000 latu. Turklāt remonts ir dārgs. Vecajai krievu tehnikai tas ir krietni vien lētāks. Autobusi bieži vien lūzt, jo lauku ceļi ir slikti.
Cilvēki labprāt brauktu modernos autobusos, bet labi, ka vecie autobusi pa pilsētu un uz tuvākajām apdzīvotajām vietām vispār dodas. Daudziem atmiņā 90. gadu sākums, kad autobusi nekursēja pat pilsētas teritorijā.
Uzņēmumā strādā 15 darbinieku. Daļa no viņiem darbavietu nemaina ilgstoši. Piemēram, autovadītājs Andris Zaprauskis uzņēmumā strādā kopš tā dibināšanas.
Lietaskokus noskata cirsmā
Braucot garām Karjeram, cilvēki ievērojuši guļbaļķu ēkas. Jau otro gadu tās Pļaviņās ražo SIA “Aragons Plus”. Turklāt ēkas te darina norvēģu stilā — no apzāģētiem baļķiem. Uzņēmumā strādā 30 cilvēku.
Šādi darinātas ēkas nav lētas, jo tas ir roku darbs. Tomēr guļbūves pirtis, dzīvojamās un atpūtas mājas ir arvien pieprasītākas. Firmas veikumu var ieraudzīt dažādās Latvijas vietās.
— Guļbūvēm izmanto galvenokārt priedi. Kokmateriālu ieguve šobrīd problēmas nesagādā. Sadarbojamies ar uzņēmumu “Latsin”. Pats braucu uz cirsmu un novērtēju kokus. Kad tie nogāzti, var redzēt — derēs vai ne. Dažkārt izbrāķējam daudz, jo guļbūvēm vajag labas kvalitātes koksni, — stāsta SIA “Aragons Plus” Pļaviņu ceha vadītājs Jānis Īlenāns.
Vairākus gadus firma nodarbojas arī ar apses dēļu zāģēšanu un kaltēšanu. Tos eksportē uz Igauniju. Ceha vadītājs atzīst, ka šī materiāla sagādāšana ir problemātiska, jo koksne nereti ir bojāta un tālākai apstrādei neder.
***
Šobrīd Karjerā ir attīstīta un stabila ražošana. Pagaidām vēl tikai izstrādā Pļaviņu pilsētas attīstības plānu, kurā arī šai pilsētas daļai būs nozīmīga loma.
