Pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā, kad katra jauna šķirne tika apstiprināta Maskavā, PSRS Kinoloģiskajai padomei tikuši demonstrēti atjaunotās ‘Kurzemes dzinējsuņa’ šķirnes pārstāvji. Kāds no komisijas locekļiem, kurš Otrā pasaules kara beigu posmā piedalījies cīņās par Kurzemes cietoksni, skaļi protestējis, teikdams: “Čto eto za Kurzemskaja?” (no krievu val. — “Kas tā par Kurzemes?”). Tā medību suņu šķirne tikusi apstiprināta ar ‘Latvijas dzinējsuņa’ nosaukumu. Iespējams, tā noticis arī tādēļ, ka oficiāli reģistrēta jau bijusi ‘Igaunijas dzinējsuņa’ šķirne — atceras kinologs eksperts Rihards Stalidzāns.
‘Latvijas dzinējsuns’ — ļoti enerģisks, bet paklausīgs, nosvērti kustīgais tips, dzen ar balsi, noderēs aktīviem un sportiskiem medniekiem. Viņš piemērots mežacūku, lielo pārnadžu un bebru medībām. Saskaņā ar Latvijas mednieku kinoloģiskās apvienības datiem 1991. gadā izstādē piedalījušies 52 ‘Latvijas dzinējsuņi’, 1998. gadā — 26. “Vēl nevaru precīzi pateikt, kad un kur tieši notiks šīgada izstāde, bet jūnijā gribam to sarīkot,” saka R. Stalidzāns. Līdz 1991. gadam ‘Latvijas dzinējsuņa’ šķirnes pārstāvji guvuši daudzus panākumus tolaik Vissavienības un arī starptautiskajās izstādēs. Taču, kopš medniekiem trūkst vienotas organizācijas, medību šķirņu suņu izkopšana palikusi vien entuziastu ziņā. No hercoga suņu staļļiemPirmās konkrētās ziņas par ciltsdarbu ar šķirnes medību suņiem Latvijas teritorijā parādījušās 17. gadsimtā Kurzemes hercogistē — vēstīts portālā latviangundogs.org. Citi muižnieki medībās tolaik izmantojuši dažādu šķirņu suņus, taču hercogs Jēkabs, būdams godkārīgs un progresīvs, vēlējies izveidot savu — Kurzemes — dzinējsuņa šķirni. Līdz pat Pirmajam pasaules karam Kurzemes dzinējsuns bijis izplatītākais un populārākais dzinējsuns Latvijā. Pēc Otrā pasaules kara neliela aktīvistu grupa sākusi šķirnes atjaunošanas darbu. R. Stalidzāns atceras, ka sameklēti 40 dzīvnieku ar šķirnei tuvākajām pazīmēm un netālu no Babītes izveidota medību šķirnes suņu audzētava. Veicot rūpīgu atlasi un selekciju, radīts šķirnes kodols ar vienādu eksterjeru. Apmācību sāk ar cūkāmR. Stalidzāns ieteic visiem medniekiem, kuri vēlas iegūt sev uzticamu draugu un palīgu, meklēt informāciju mājaslapā www.latma.lv un sazināties ar ekspertiem, lai izvēlētos kucēnu, kura vecāki ieguvuši gan eksterjera vērtējumu, gan izturējuši lauka pārbaudes. “Mednieks medniekam ādu pār acīm neplēš,” viņš pajoko. Par ‘Latvijas dzinēja’ kucēnu prasot ap simt latu. Selekcijas gaitā ‘Latvijas dzinējsuņi’ ieguvuši takšu un bīglu asiņu piejaukumu, tāpēc svarīgi sākt apmēram pusgadu veca kucēna apmācību mežacūku aplokā, jo medību suņiem raksturīgi atcerēties savu pirmo medījumu. “Ja pirmais apmācību medījums būs stirnas, vēlāk suns var mastā cūku pēdas pamest un sekot stirnu pēdām,” skaidro R. Stalidzāns. Dīvānā gulētāji noberž ķepasR. Stalidzāns neiesaka medību suņus barot ar sauso barību, bet gatavot graudaugu biezputras, pievienojot vārītu gaļu, zivis, subproduktus. “Pilsētas dzīvoklī mītošajiem noteikti jānodrošina fiziskas aktivitātes vismaz divas stundas dienā,” atgādina R. Stalidzāns. “Citādi viņiem nenostiprinās pēdu spilventiņi, un pēc pirmā masta izdzīšanas ķepas būs jēlas.”Eksperts strikti iebilst pret medību suņa turēšanu ķēdē. Viņaprāt, vislabākais brīvības ierobežojums ir pietiekami plašs voljērs. “Ja suns ir pareizi un labi audzināts, tad viens pats neies uz mežu trenkāt dzīvniekus,” uzsver speciālists.
