“Man patīk iet tur, kur pašam tīk. Esmu visforšākais runcis pagastā,” tā, iespējams, par sevi domā Daudzevas resnākais runcis Muša, bijušais rīdzinieks, kurš tagad dzīvo Daudzevā pie saimnieces Leontīnes.
“Man patīk iet tur, kur pašam tīk. Esmu visforšākais runcis pagastā,” tā, iespējams, par sevi domā Daudzevas resnākais runcis Muša, bijušais rīdzinieks, kurš tagad dzīvo Daudzevā pie saimnieces Leontīnes.
Viegli aizkaitināt
— Rīgā man nepatika. Divas reizes mēģināju aizmukt. Dzīvoju septītajā stāvā, viens lēciens bija gandrīz liktenīgs, ārstējos veterinārajā slimnīcā. Otrā reize bija veiksmīga. Tā tik bija laime! Izložņāju visas paspārnes, pagrabus un miskastes.
Ar siltiem sveicieniem mani vis mājās nesagaidīja. Iemērca ūdensbļodā, aplika ap kaklu blusu siksniņu un tikai tad paglaudīja. Bet es viņai parādīju, ka ar mani tā nevar rīkoties — iecirtu pliķi un ieņēmu savu vietu uz palodzes. Mani viegli var aizkaitināt.
Esmu personība
Un tad, kad mani aizveda uz laukiem, sadusmojos ne pa jokam, jo dzīvoklī jau bija viens liekēdis! Dīvains, ķēra savu asti. Šķiet, tagad viņš ganās citos medību laukos, un es par to nemaz neskumstu.
Esmu personība — daru, ko gribu. Smīkņāju par saimnieces centieniem aizvērt durvis. Palecos, aizķeros, un “pasaule ir vaļā”. Daudz grūtāk ir tikt galā ar balkona durvīm, tad “jāklapē” pa loga rūti un jālūdzas, lai laiž iekšā.
Serenādes vairs nedziedu
Maigums, glāsti — patīk, bet tikai tad, kad pats to gribu. Serenādes “meitenēm” vairs nedziedu. Tā bija otrā reize, kad biju klīnikā… Tagad neslimoju, esmu veselīgs. Sveru septiņus kilogramus, bet jūtos vēl jauns un lunkans, varu noiet pa balkona margām pat līdz kaimiņiem un atpakaļ.
Jā, esmu īsts rezgalis, bet daudz aktīvāks biju jaunībā. Pa dienu gulēju, bet vakarā trokšņoju. Saimniece pieskatīja, lai krītoši priekšmeti nesavaino. Nu jau man ir astoņi gadi, un tik cienījamā vecumā es atļaujos savandīt gultas, ja mani mājās pārāk ilgi atstāj vienu. Jā, runča dzīve ir zaļa.
