“Kas gan var būt labāks par šo,” pēc šiem vārdiem vai ikviens pazīst Mārtiņu Rītiņu — ne vien slavenu pavārmākslas meistaru, bet arī interesantu un savdabīgu personību.
“Kas gan var būt labāks par šo,” pēc šiem vārdiem vai ikviens pazīst Mārtiņu Rītiņu — ne vien slavenu pavārmākslas meistaru, bet arī interesantu un savdabīgu personību. Sarunas laikā atklāju, ka restorāna “Vincents” direktoram netrūkst ne galantuma, ne vienkāršības un labas humora izjūtas. Gluži kā garšvielu ēdienam — nekā nav par daudz vai par maz.
— Kā jūs nokļuvāt Latvijā?
— Pirmo reizi Latvijā biju 1980. gadā, pavadīju divas nedēļas atvaļinājumā. Necerēju, ka Latvija atgūs brīvību, bet pēc 1991. gada puča nākamajā dienā biju klāt kopā ar māti, pirmo reizi izstaigājām viņas dzimtās takas. Šoreiz ne tikai dzirdēju, bet arī redzēju tās mīļās vietas, par kurām viņa tik bieži stāstīja. Kad aizbraucām atpakaļ uz Kanādu, saņēmu darba piedāvājumu četriem mēnešiem Latvijā. Nu tas jau pāraudzis desmit gados.
— Vai arī jūsu māte dzīvo te?
— Viņa pagājušā gada aprīlī pārbrauca mājās — no Anglijas uz Latviju. Tagad dzīvo Baltezerā, šodien (16. jūlijā — aut.) viņai ir vārdadiena, viņu sauc Olga vai Rozmarīna, bet laikam tomēr Hermīne. Es viņu vārdā nekad nesaucu, tāpēc nevaru atcerēties vārdu, arī savu vecumu nevaru atcerēties. Māte dzimusi Bauskas rajonā.
— Kuru valsti uzskatāt par savu dzimteni?
— Ģimenē bijām četri brāļi, tikām audzināti kā latvieši, un latviešu valodu apguvām pirmo. Arī mūsu tēvs ir latvietis, viņš nāk no Rēzeknes puses, sirdī daļēji esam latgalieši. Divi brāļi dzima Latvijā, viens bēgļu nometnē Vācijā, es — Anglijā. Apmeklējām latviešu skolu, kopā ar tautiešiem Anglijā dziedāju latviešu korī, dejoju deju kopā “Pērkonītis”.
Ko darīt ar vistu?
— Esat audzis kuplā ģimenē. Kā savā starpā satikāt?
— Mums bija kārtīga mamma un paps, kas visur ieveda kārtību. Bijām saticīgi bērnībā, tādi esam patlaban. Pie manis ciemojas brālis no Kanādas. Es vienīgais dzīvoju Latvijā, divi brāļi — Londonā. Biju jaunākais, un dažkārt nācās uzņemties arī vecāko brāļu vainu, jo nedrīkstēju runāt pretī. Arī pērienu vairāk dabūju, bija jāvalkā brāļu apģērbs. Varbūt tas pat bija labi, jo materiālās vērtības man nav galvenās. Svarīgāka man ir brīvība. Darīt, ko es gribu, un iet, kur pats gribu.
— Varbūt brīvības alku dēļ neesat precējies?
— Tas ir citādāk. Ja cilvēks vairākas reizes ir saderinājies, notikušas traģēdijas, tā sanācis.
— Vai arī kāds jūsu brālis ir pavārs?
— Nē, bet esmu kopā ar brāļiem pagatavojis maltīti, esot daudzu tūkstošu jūdžu attālumā — es Kanādā, viņi Anglijā. Brāļi piezvana un saka: “Mārtiņ, mums ir vista, ko lai mēs ar viņu darām? Nāk divas meitenes vakariņās, gribam viņas pārsteigt.” Ik pēc pusstundas stāstīju, kas jādara, un pārsteigums izdevās.
No žurnālista līdz pavāram
— Kas bez ēdienu gatavošanas jūs vēl saista?
— Man patīk kaut kur aizbraukt ar mašīnu, izkāpt svešā vietā un pētīt. Drīz braukšu uz Īriju, atpūtīšos, makšķerēšu. Būsim neliela cilvēku grupa, apmeklēsim īru krodziņus. Dažkārt arī mans darbs ir kā izklaide, satiekos ar dažādiem cilvēkiem. Piemēram, kad gatavoju maltīti pie prezidentes, satikāmies ar amerikāņu senatoriem. Nejutos kā pavārs, bet kā sabiedrisks cilvēks.
— Gatavojot maltītes, nekad nav misējies?
— Nav, kaut izklausās neticami. Man ir laba komanda, tāpēc viss sanāk, kā vajag. Vienīgi gadās ēdienu piededzināt, bet tas notiek ļoti reti. Lai gan man pieder restorāns, pats arī tajā gatavoju.
— Vai uztraucaties, kad jāgatavo ēdiens slaveniem cilvēkiem?
— Cilvēkus nešķiroju. Kādu laiku strādāju Latvijas Bankā, gatavoju ēdienu 220 darbiniekiem. Repše ēda to pašu, ko apkopēja. Citi man jautā, vai neuztraucies, ka barosi Ķīnas prezidentu? Esmu pieradis, neuztraucos.
— Kāpēc izvēlējāties pavāra profesiju?
— Man jau bērnībā patika gatavot. Māte strādāja, tāpēc pašam bija jāgādā maltīte. Vispār gribēju būt žurnālists, jo visur nokļūtu, satiktu dažādus cilvēkus, brauktu, mielotos bez maksas. Bija jāmācās valodas, bet es biju tāds paslinks. Patīk ceļot, tāpēc iedomājos, ka varētu būt pavārs uz kuģa. Tas bija pamudinājums kļūt par pavāru, bet uz kuģa strādājis tā arī neesmu. Ar pavārmākslu var ceļot, jo kulinārā valoda ir universāla — vari ieiet jebkurā virtuvē, nav jāzina grieķu alfabēts.
Speķi un putras ēst negrib
— Jūsu ēdienos ir daudz eksotisku lietu, kas latviešiem nav pierastas. Vai atzīstat arī latviešu virtuvi?
— Es negribētu ēst to, ko ēd mans onkulis — speķi, krējumu, rupjmaizi, putras. Tas ir garšīgs, bet smags ēdiens. Gribu parādīt, ka var gatavot un baudīt “dzīvo” ēdienu. Negribu turpināt ierasto, bet mainīt un varbūt pat šokēt cilvēkus. Man patīk, ja esmu izdarījis vai aizskāris ko tādu, kas cilvēkiem liek runāt. Ēdiena gatavošanā būtiska ir vienkāršība un minimālisms.
30 kafijas krūžu dienā
— Valda stereotips, ka pavāri ir apaļīgi, bet jums, šķiet, tas nedraud?
— Nevaru ciest tos cilvēkus, kuri var ēst un ēst, bet nekas neiet labumā. Tikpat tievi un slaidi arī paliek, bet man par to jādomā. Ja varētu svaru tik viegli pazaudēt, kā iegūt! Trīs ēdienus vienā reizē nevaru baudīt, man tas ir par daudz. Esmu pieradis visu laiku “knakstīties”. Varu sev iestāstīt, ka šodien neko neēdīšu. Katru rītu dzeru kviešu dzinumu uzlējumu un burkānu sulu, arī Elejas Veronikas ieteikto dzērienu, kurā ir bietes, dzērvenes, selerijas, ķiploks. Neatzīstu “ātros ēdienus”, piemēram, kartupeļu čipsus. Man mājās vienmēr ir āboli, greipfrūti, tēja, kafija.
— Kafiju neuzskatāt par kaitīgu dzērienu?
— Viss jālieto ar mēru. Agrāk kafiju dzēru 30 krūžu dienā. Jautāju savam ārstam, vai tas nav kaitīgi, un viņš atbildēja, ka ir daudz pētījumu par šo tēmu, bet katrs citādāks. Tagad izdzeru tikai divas vai trīs krūzītes dienā.
— Vai gatavojat arī mājās?
— Mājās nekad negatavoju, arī ledusskapis vienmēr ir tukšs. Vienīgi reizēm virtuvē darbojos pie mātes Baltezerā. Nu man ir divi darbi, jo jārūpējas par māti un jāuztur arī viņas māja, divi suņi, divi pensionāri, divas mājas. Elejas Veronika man teica: “Cik tu esi bagāts!”. Piebildu — vēl arī divi parādi jāatmaksā.
Mulsina kabineti un “kukuļi”
— Kas Latvijā jums nešķiet pieņemams?
— Sākumā man ļoti traucēja birokrātija. Es nevarēju saprast, kāpēc mani sūta uz 12 kabinetiem, pat kārtojot vienkāršus jautājumus, kāpēc man kaut kas vēl jāatstāj? Nevarēju pierast, bet patlaban jūtams neliels progress. Uz Latviju atbraucu, savas krustmātes Veltas Tomas mudināts, viņa man palīdzēja un iepazīstināja ar daudziem slaveniem cilvēkiem — Māru Zālīti, Džemmu Skulmi, Raimondu Paulu. Sākot savu biznesu, tas palīdzēja. Manas pavārmākslas debija bija dziesmusvētkos.
— Vai slava jums netraucē?
— Kad esmu viens, dažkārt jūtos neērti, bet, kad eju kopā ar brāli, ir patīkami. Viņš uzreiz visiem skaidro: “Tas ir mans brālis.” Filharmonijas laukumā mūs apstādināja pat ārzemju tūristi, jo redzējuši manu foto kādā žurnālā. Cenšos svešiem cilvēkiem neskatīties acīs. Ieejot citā restorānā, esmu jutis satraukumu, kad dzirdu: “Kur viņš sēž, ko viņam vajag!”. Slikta sajūta. Lai arī kur vakarā esmu bijis, otrā rītā darbā jau visi zina. Viesmīļi un pavāri ir “čomi” savā starpā un viens otram visu pastāsta.
“Biju viens no viņiem”
— Vai ir kādi principi, kurus pats nekad nepārkāpjat?
— Ātrumu. Man Latvijā nepatīk divu tipu cilvēki — autovadītāji un gājēji. Viņiem nav nekāda respekta vienam pret otru. Autovadītāji neapstājas pie gājēju pārejas, bet cilvēki neskatās, kur iet. Uz ielas vajag daudz pacietības, bet cenšos būt pieklājīgs. Auto vadu sen, taču vienīgās divas avārijas piedzīvoju Latvijā, kaut ne manas vainas dēļ. Vienu reizi mašīnu vadīja sieviete.
— Vai uzskatāt, ka sieviete pie auto stūres ir bīstamāka?
— Latvijā par to stāsta anekdotes, bet es zinu sievietes, kuras brauc fantastiski, un večus, kuri brauc šausmīgi. Sievietes ir prātīgākas pie stūres.
— Kādai jābūt sievietei, lai viņa jums patiktu?
— Ar labu humora izjūtu, gudrai, izskats ir otrajā vietā. Sieviete var būt izcili skaista, bet dumja kā zābaks. Man patīk tādas, ar kurām var runāt par dažādām tēmām.
— Šķiet, jūs labi saprotaties ar bērniem?
— Es pats reiz biju viens no viņiem. Man ar bērniem ļoti patīk sadarboties. Viņi ir mūsu nākotne, jo vecam zirgam jau neko nevar iemācīt. Mans māceklis Alekss pie manis strādā kopš 16 gadu vecuma, paredzu, viņš būs nākamā pasaules zvaigzne pavārmākslā. Bērni rada prieku, ir atklāti un nepārspīlē. Varbūt esmu to mantojis no tēva, viņš ļoti labi sapratās ar mazajiem. Pavērojiet, kā Raimonds Pauls izturas pret bērniem, nevienam nepagriež muguru. Es mācos no citiem.
Ziema par garu
— Vai ir kāda vieta, kurā jūs atgrieztos vēlreiz?
— Man patīk apceļot laukus, būt kopā ar zemniekiem, paskatīties, kur izaug dārzeņi un augļi, kurus es izmantoju. Nepatīk cilvēki, kuri gaužas un žēlojas, bet patīk tādi, kas dara un domā par nākotni. Nedrīksti iesēsties bedrē, jo ārā būs grūti tikt. Esmu sastapis cilvēkus, kas meklē iespējas, audzē to, ko pieprasa. Viņus es cienu. Arī daba Latvijā ir ļoti skaista, bet man nepatīk ziema, jo tā ir par garu.
Smēķētājs nevar būt pavārs
— Jums piemīt kādi kaitīgi ieradumi?
— Es nesmēķēju. Pīpmanis nevar būt pavārs, jo nespēj sajust garšu. Reti lietoju alkoholu. Man nav grūti pateikt “nē”. Nezinu, kurš dzēriens garšo vislabāk. Vīns nogurdina, reiz garšoja alus. Esmu šajā ziņā mainījies. Kādreiz Londonā uzskatīju, ka tas, kurš atsakās no alkohola, ir slims. Tagad varu justies laimīgs arī bez alkohola. Uzskatu, ka tas, kurš nelieto alkoholu, ir stiprāks par to, kurš nespēj atteikties.
— Par ko jūs vēl teiktu: “Kas var būt labāks par šo?”
— Par klasisko mūziku. Man ļoti patīk apmeklēt klasiskās mūzikas koncertus, klausīties un izjust tās radīto burvību.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Mārtiņš Rītiņš.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: “Neatceros, pēc kara bēgļu nometnē Anglijā.”
DZĪVESVIETA: Rīga.
IZGLĪTĪBA: augstākā, beidzis Vestminsteres tehnikumu Anglijā.
NODARBOŠANĀS: pavārs, restorāna “Vincents” direktors, strādājis arī Kanādā, Jamaikā, Anglijā, Sauda Arābijā.
ĢIMENE: neprecējies.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
VAĻASPRIEKS: makšķerēšana, atpūta brīvā dabā.
