Aizkrauklietes Ingas Kļavas vaļasprieks un reizē ikdienas darbs jau
13. gadu ir dažādu skalu un bērza tāss pinumu veidošana. Ar viņu “Staburags” iepazinās kādā pasākumā Aizkraukles pirmsskolas izglītības iestādē “Auseklītis”, kur viņa kā Rūķu mamma vadīja radošās darbnīcas nodarbības. Kā Rūķu mamma viņa šad tad ar bērniem darbojusies arī Tērvetes dabas parka Rūķu mājā.
Piecgadnieks: “Man ir divas mammas!”
— Kāpēc jūs esat tieši Rūķu mamma?
— Kad “Auseklītī” bērni manam piecgadīgajam dēlam jautāja: “Vai tā ir tava mamma?”, viņš atbildēja: “Nē, tā ir Rūķu mamma! Man ir divas mammas — mana mamma un Rūķu mamma!” Kad uzvelku zaļu, skaistu kleitu ar rūķu mici un iejūtos šajā tēlā, esmu Rūķu mamma, un arī dēls to zina. Man patīk darbs ar bērniem, esmu piedalījusies dažādās nometnēs — kopā ar bērniem izzinām, kā atšķiras materiāli, krāsas, Mātes dienā esam taisījuši skaistus ziedus, Jāņiem stilizētus vainadziņus, Lieldienām — olu groziņus. Rūķis ir čakls un darbīgs, dara labus darbus, lielākā daļa latviešu tādi ir. Tāpēc ir rūķu darbnīcas, kurās ir Rūķu tēti un Rūķu mammas. Kādreiz, kad nebija interneta, bērnus bija vieglāk aizraut. To redzu pēc saviem bērniem — vecākajam dēlam ir 23 gadi, vidējam 18 un jaunākajam pieci. Jo bērni jaunāki, jo kļūst laikmetīgāki.
Izraida pa sētas
vārtiņiem
— Kā sākās jūsu interese par skalu pinumiem?
— Koks mani interesējis jau kopš bērnības, jo vecāki strādāja selekcionāra Pētera Upīša dārzā. Kad man bija kādi septiņi gadi, tētis iemācīja grebt karoti, sakot — katram jāprot uztaisīt savu karoti. Viņš man stāstīja par koku cietību un daudz ko citu. Vecaistēvs no mammas puses bija galdnieks. Kad strādāju kokaudzētavā, kāda koku acotāja ļoti interesanti stāstīja par savu darbu, ieinteresējot, ieintriģējot, un šī interese saglabājās arī vēlāk. Mamma pinusi no saknītēm, klūgām, bet klūgas nav mans aicinājums. Gribēju uzpīt skalu grozu, taču par to neatradu nekādu literatūru, Krievijas interneta lapās par to varēja salasīt tikai druskas. Sazvanījos ar kādu gados vecu pinēju Ludzā, kurš bija ar mieru parādīt, pastāstīt. Kad runāju, laipni gaidīja, taču, kad ierados, viņš man parādīja, kur ir sētas vārtiņi.
— Kāpēc tā?
— Nezinu, varbūt viņš grib dzīvot saules mūžu. Tad iespītējos un promiedama sacīju — labi, tad tiksimies nākamgad Brīvdabas muzeja tirgū! Tas cilvēks, kas mani izraidīja pa vārtiņiem, izdarīja tikai labu. Ja viņš būtu mācījis, varbūt man nebūtu paticis. Kurzemes pusē atradu vienu onkuli, kurš pats vairs nepina, bet viņam bija skalu plēšanas aparāts, atļāva man mācīties plēst skalus. Princips līdzīgs kā lubiņu jumta aparātam, tikai skalu groziem loksnes vajag daudz plānākas un garākas par vienu metru. Viņš man teica — ko tu raudi, meitiņ, viss, ko tu pati iemācīsies, būs vislabākā skola. Sākumā nesapratu, no kura gala plēst, bet onkulītis teica: “Nu, skaties! Gan jau sapratīsi.” Uzpinu pirmos grozus, tie man šķita ļoti daiļi, lai gan tagad tā nedomāju. Atrādīju komisijai, lai tiktu Brīvdabas muzeja tirgū. Pētīja, meklēja kļūdas, tomēr atļāva.
— Tirgū atkal satikāties?
— Jā, bet viņš nebija pārāk priecīgs, ieraudzīdams mani.
— Konkurenti?
— Protams! Tagad man ir divi skalu plēšanas aparāti — sēņu kurvjiem, kam vajag rupjākus skalus, un smalkākiem darbiem. Tie ir paštaisīti. Ar laiku esmu iemācījusies visādus knifiņus.
Skābā ozola dēļ mute kļūst sīva
— Jūsu pītie skalu grozi ir dažādās krāsās un toņos. Vai krāsojat?
— Nē, “spēlējos” ar koku krāsām. Jo mīkstāks koks, jo gaišāks, jo cietāks, jo tumšāks. No oša sloksnītēm ir gaišās maliņas, bet, lūk, tas ir dūmotais ozols. Kad to nokūpina, paliek tumšs. Šis groziņš divās krāsās ir no parastā ozola un no dūmotā. Riekstkoks ir tumšs. Ozols ir diezgan skābs — ja uz tā uzliksim mitru metāla priekšmetu, piemēram, metāla krūzi, paliks melns pleķis uz visiem laikiem. Citi no ozola taisa dārza mēbeles, tā apstrādei vajag mazāk smilšpapīra, priede to “piesitīs” pilnu ar sveķiem, ozols sevī tā neiesūc laku un eļļu kā priede. Tomēr priede ir praktiskāka. Veļas grozu neatļaujos taisīt no ozola, jo ir pogas, sprādzes, kas to var padarīt melnu. Sēņu grozus taisu no apses, jo tā ir elastīga, atsperīga — ja mežā sanāks paklupt, grozs nesaplīsīs. Apse nebaidās no mitruma — grozu varam izmazgāt. Ar laiku grozs paliks tumšs, bet Lieldienās to varam atjaunot, aplejot ar sīpolu mizu novārījumu.
— Skabargas arī var savilkt?
— Jā, var, bet rokas pieradušas, skabargas no manām rokām iziet ārā ļoti ātri.
— Arī jūsu uzvārds ir saistīts ar koku.
— Bērnībā tas man ļoti nepatika, jo bērni mani apsmēja — tevi, kļavu, var sacirst, sazāģēt… Bērni visos laikos bijuši nežēlīgi. Tomēr tagad man uzvārds ļoti patīk. To neparko nemainīšu, lai saglabātu dzimtas uzvārdu.
— Ar kādu materiālu jums pašai vislabāk patīk strādāt?
— Tas ir riekstkoks un kļava. Patīk priede, jo ļoti skaisti smaržo. Nepatīk svaigi saplēsta apse, jo tā smird, un es visas smaržas saelpojos. Ja visu dienu strādāju ar ozolu, mute kļūst sīva, tam ir stipra skābuma smarža. Divas dienas pēc kārtas ar ozolu noteikti negribētu strādāt. Patīk saldais ķirsis, ar to ir ļoti patīkami strādāt. Taču, ja tas būs liels un resns, kāds tajā noteikti būs iedzinis naglu, karot šūpoles vai darot ko citu, un man žēl plēšamā aparāta naža, tas būs ar robu. Ķiršu kokus pērku tikai no zināmiem cilvēkiem, piemēram, no brāļa, kuram ir sava kokaudzētava. Mūsdienu metāla naži nav izturīgi, man vēl ir vecās rezerves no padomju laika. Arī naglas ir ļoti neizturīgas.
— Vai kopš bērnības esat uztaisījusi vēl kādu karoti?
— Kādreiz gadatirgiem taisīju gan karotes, gan lāpstiņas. Nekad nepirkšu gaļas dēli, jo zinu, kā tādu var uztaisīt. Ja būs vajadzīgs koka trauks, noteikti atradīšu kādu koka virpu un izvirpošu. Esmu strādājusi pie amatniekiem, kur top alus muciņas, dažādi kubuli. Lai ko tādu taisītu, iekārtām vajag ļoti daudz naudas.
Bērza tāss — seno laiku plastmasa
— Neparastas ir jūsu taisītās bērza tāss sieviešu somiņas, rokassprādzes, trauciņi.
— Bērza tāss somiņas ir ļoti izturīgas un blīvas — ar labi pītu somu no upes var arī ūdeni pasmelt, cauri netecēs — tā ir seno laiku plastmasa, kas baidās vienīgi no uguns. Kad virsū uzspīd saule, krāsa kļūst dzeltena. Ar gadiem somiņas paliek arvien mīkstākas. Lai cik tas būtu pārsteidzoši, ir latvieši un pat japāņi, kas to zina.
Kādreiz latvieši bērza tāss priekšmetus taisīja nabadzības dēļ, jo meži piederēja muižniekiem. Parastie ļaudis drīkstēja ņemt tikai žagarus un mizas — taisīja tauku traukus, sālnīcas, sviesta cibas, tādos traukos glabāja miltus.
Rokassprādzes no tāss agrākos laikos nēsāja pret locītavu sāpēm.
— Pati nēsājat tāšu somiņu?
— Vasarā jā — pārmetu pār plecu un eju.
— Vai jūsu dēli arī pin?
— Vidējais dēls prot to darīt, bet pašlaik nedara. Kad viņam bija apmēram 10 gadu, tad viņš pina groziņus un kopā braucām uz gadatirgiem. Pārbraucot mājās, viņš sacīja: “Es arī biju darbā!”
Maizei sanāk, bet desa jāprasa vīram
— Tāsi plēšat no nozāģētiem kokiem?
— Protams! Kaut gan vienu reizi esmu plēsusi arī no nenozāģēta koka, saimnieks atļāva. Ja to pareizi izdara, bērzi aug joprojām, tikai baltums kļūst tumšs, kraupains. Galvenais ir nepārgriezt robežu, līdz kurai drīkst griezt. Kā kokaudzētavas bērns to labi saprotu. Esmu redzējusi arī dzīvus pamatīgi apdīrātus kokus. Cirsmās tiek nozāģēts pietiekami daudz koku — paripini baļķus un savāc mizas.
— Esat mācījusies pie kādiem tāšu meistariem?
— Pirms kādiem sešiem gadiem vienā Latvijas amatnieku tirgū bija uzaicināti tāšu meistari no Krievijas, viņi labprāt pastāstīja par savu arodu, apmainījāmies kontaktiem. Būsim reālisti — neviens nedzīvosim saules mūžu, un vecie arodi pazūd, ja cilvēks ieciklējas un visus amata noslēpumus grib paturēt tikai sev.
— Ar domu — gribu pats pelnīt?
— Diži daudz tā nenopelnīsi. Maizei sanāk, bet desa vīram jāprasa. Kad izšķīros no pirmā vīra, tad gan ļoti daudz strādāju un gan maizei, gan desai nopelnīju pati, lai izskolotu bērnus. Tagad tik ļoti neiespringstu, jo zinu, ka desa būs. Ja ļoti iespringtu, darbā nevarētu ielikt sirdi un dvēseli, tad viss būtu ļoti ātri uztaisīts. Ja es izgatavotu tikai rūpnieciskus izstrādājumus, izmantojot šablonu, man nebūtu radošuma, visi darbi iznāktu vienādi. Sirmi mati paliek no viena un tā paša! Kad aizeju uz darbnīcu, vispirms ar sevi aprunājos, ko šodien darīsim — liksim kopā kļavu ar ozolu vai tikai no kļavas, vai kaut ko sāksim darīt ar niķīgo bērzu?
— Kādā ziņā tas ir niķīgs?
— Ja visiem kokiem ir saprotama nožūšanas pakāpe, bērzs mēdz pievilt, un tad caurumiņi starp sloksnītēm grozos sanāk nevienādi.
Zied skalu puķes
— Jūs taisāt arī skalu puķes — tas ir ļoti smalks darbs.
— Ziedi man patīk, un katra sieviete grib ko sievišķīgu. Ziemā nav ziedu, bet gribas. Kaķis mājās sagrauž svaigās puķes, klūgu pinumus, bet skalu puķes neaiztiek.
Mamma kādreiz strādāja Upīša dārza siltumnīcās, audzēja neļķu spraudeņus. Laida mani ciemoties pie radinieces floristes, kura bija latviete, bet dzīvoja Lietuvā. Taisījām kāzu pušķus, dekorējām zāles, no herbārijiem līmējām gleznas. Gatavojām arī puķes no auduma, un man tas viss ļoti patika. Tante man iemācīja arī ļoti lielu pacietību, dzīves gudrību un pozitīvu redzējumu. Mākslinieciskuma izjūta vienmēr bijusi kopā ar mani. Šai skalu puķei ir ap 70 ziedlapiņu, tās izgriežu ar šķērēm, kamēr skali mitri, pēc tam salīmēju.
— Kur iegūstat kokus? Staigājat pa cirsmām?
— Tā nedrīkst! Meklēju cirsmu īpašniekus un runāju. Vajadzīga labākā koka daļa, zarainā neder, tādēļ nākas pirkt, citu variantu nav.
— Tas ir dārgi?
— Jā, koki maksā. Baļķis pēc tam jāpārskalda, serde jāizņem, miza jānomizo. Nederīgā daļa noder pirts kurināšanai.
— Tomēr tas ir arī vīrišķīgs darbs.
— No tā ir arī savs labums — fiziskā aktivitāte, nav jāiet uz sporta zāli. Man ir paveicies, jo daru to, kas ļoti patīk. Man negribētos strādāt, piemēram, veikalā par pārdevēju.
— Teicāt, ka Aizkrauklē dzīvojat nesen. Kā kļuvāt par aizkrauklieti?
— Atnāca mīla!
— Vai vīrs nepārmet par šo diezgan grūto nodarbošanos?
— Vīrs saprot, ka tas ir bezjēdzīgi, jo tā ir mana dzīve. Es šo nodarbošanos nepametīšu. Katram savs — viens makšķerē, cits pin… Kaut gan man arī makšķerēt patīk, tikai laika par maz. Vasarā Daugavā makšķerējam visi trīs — kopā ar vīru un mazo puiku. Kad skatos kādu filmu, adu, tamborēju, kaut ko uzmezgloju, lai neaizmigtu. Bet — tikai sev vai kādai dāvanai.
Dažs taisa pat koka
diegus
— Kādi bijuši neparastākie pasūtījuma darbi?
— Vienai sievietei no puscentimetra platām sloksnītēm ar pinceti uzpinu mini groziņu. Nezinu, kādam nolūkam, bet viņai to ļoti vajadzēja. Neparasts pasūtījums bija milzīgs siena grozs liela auguma vīram Latgalē — senos laikos tādā veidā uz muguras nesa sienu. Tādu biju redzējusi tikai muzejā. Labi, ka izdomāju to pīt laukā, jo pa darbnīcas durvīm tik lielu ārā nebūtu dabūjusi. Grozā iekšā kāpu ar beņķi. Trīsreiz pārzvanīju, vai pareizi izmēri? Esot pareizi. Cilvēki bija ļoti apmierināti. Pinu arī vienu interesantu un diezgan lielu grozu kādai maza auguma pirtniecei, kura ar to dodas lasīt pirts augus. Reizēm pasūta tarbiņas, kur bērniem likt cimdus un cepures vai saimniecei sīpolus. Tarbiņām ir daudz pielietojumu, es tajās lieku instrumentus.
Vienai Kuldīgas viesnīcai esmu taisījusi tāss gleznas — rāmis no tāss, vidū tāšu rozes. Barkavā ir meistars, kurš prot no koka uztaisīt pat koka diegu. Tā iegūšana ir grūta un darbietilpīga. Kad beigsies ierobežojums tikties ar cilvēkiem, noteikti braukšu pie viņa ciemos. Daba mums dod to, ko mums vajag, ja mākam to paņemt.
— Jūs pati padomu neliedzat?
— Nē, piedalos pasākumos Brīvdabas muzejā Rīgā, pastāstu, parādu, ja ir laiks.
Uz darbnīcu katru dienu
— Strādājat noteiktu stundu skaitu?
— Nē, bieži vien aizraujos, un vīrs man zvana: “Tu šodien mājās nebrauksi?” Darbnīcā ir arī istaba bērnam, un arī viņš var darboties, tuvumā mežs. Katram jāmīl sava nodarbošanās, jābūt pacietībai un mīlestībai pret savu darbu, pašdisciplīnai, tad arī viss sanāk. Varu ņemt daudz brīvdienu, jo pati sev esmu priekšniece, tomēr uz darbnīcu eju katru dienu, tagad arī brīvdienās. Pasūtījumus līdz šim saņēmu tirdziņos, bet nav zināms, kā būs turpmāk.
Pelašķis nāca istabā
— Ko domājat par koronavīrusa izraisīto ārkārtas situāciju?
— Šis laiks liek krietni vien pārdomāt dzīvi. Tie, kas ir kopā ar dabu, zīmes tajā redzēja jau pagājušajā gadā — pelašķis nāca istabā. Tas sadīga visur, kur iepriekš nebija audzis. Vecie cilvēki saka, ka pelašķis ir mēra tēja, plaušu, bronhu tēja, to vajag dzert, malt, likt uz sviestmaizes. Daba pati parāda, ka būs pārmaiņas. Bērnībā Upīša dārzā bija tāda Olgas tante, vārdotāja, kura daudz zināja par zālītēm, un bērna zemapziņā daudz kas palicis. Man patika ar viņu runāties, klausīties viņas stāstījumā. Mamma arī bija kopā ar dabu, un es mēģinu dabu izprast, lai tā nebūtu pret mani, bet lai man palīdzētu. Paldies manai mammai par dabas mīlestību un darba tikuma ieaudzināšanu! ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Inga Kļava.
Dzimšanas vieta: Dobele.
Dzīvesvieta: Aizkraukle.
Ģimene: dzīvesdraugs Raimonds, dēli Sarmis, Sandris un Visvaldis.
Izglītība: Bulduru tehnikumā apgūta dārznieces profesija.
Nodarbošanās: pašnodarbinātā, darina skalu pinumus, vada radošās darbnīcas.
Vaļasprieki: adīšana, tamborēšana, darbs dārzā, makšķerēšana, ceļošana.
