Atceros kādas paziņas sāpju pilno stāstījumu par piedzīvoto slimnīcā. Tas notika pirms pāris gadiem. Viņa brīvdienā devusies uz slimnīcu apciemot māti un bijusi bezgala izbrīnīta, kad gulta izrādījusies tukša.
Atceros kādas paziņas sāpju pilno stāstījumu par piedzīvoto slimnīcā.
Tas notika pirms pāris gadiem. Viņa brīvdienā devusies uz slimnīcu apciemot māti un bijusi bezgala izbrīnīta, kad gulta izrādījusies tukša. Aizejot skaidrot, kur palikusi paciente, saņēmusi strupu atbildi: “Viņa vakar nomira!”. Meita jutās kā paralizēta, jo vēl iepriekšējā apciemojuma reizē nekas neliecinājis par dramatisko situāciju. Viņa pat nespēja pajautāt, kāpēc nevienam nav ienācis prātā par to paziņot tuviniekiem.
Stāstītāja nevainoja ārstus neprofesionalitātē, jo skaidrs, ka brīnumdari dzīvo vien pasakās.
Taču nekādi nespēj saprast, kāpēc cilvēkiem arvien mazāk uztrauc otra sāpes. Var jau būt, ka slimnīca šādā veidā ietaupīja maksu par telefona sarunu, var gadīties, ka cilvēku nāve personālam kļuvusi tik ikdienišķa, ka tas nešķiet kaut kas sevišķs.
Kāds invalīds, kuram nekustīga roka no plaukstas līdz elkonim, smagu sirdi stāstīja piedzīvoto ikgadējā komisijā, piebilstot, ka daži pat no tīra cukura prot izgatavot rūgtas zāles. Viena no komisijas loceklēm sacījusi: “Nu netēlo, netēlo, kustini pirkstiņus!”. “Es nezinu, cik miljonus tai dāmai iedotu, lai viņas vārdi izrādītos patiesība! Neviens ārsts speciālists nesola kaut mazāko cerību, bet viņa mani sauc par meli! Tas bija ļoti sāpīgi!” tā invalīds.
Jau pavisam drīz mēs būsim Eiropas Savienībā. No tās jau esam saņēmuši un turpmāk vēl saņemsim daudz naudas. Vien sapratnes un cilvēciskas attieksmes sūtījumu mums nesola. Tāpat arī skolas, kur to iemācīties. Tā jāmeklē tepat.
